Kad mamma pazudusi… (divi gadījumi)

Staigājām ar sievu pa pārtikas lielveikalu, nesteidzīgi stumjot iepirkumu ratiņus un pamazām aizpildot tos ar veselīgiem un mazāk veselīgiem produktiem, vajadzīgām un mazāk vajadzīgām precēm…

Pēkšņi, gar biezpienu un jogurtu rindu, mums pretī soļo maza meitenīte – augumā tāda nedaudz virs ceļa, vienā rokā cieši saspiests maisiņš ar biezpiena sieriņiem vismaz nedēļai, acīs asaras un tā sirsnīgi, sirsnīgi raud! Pavisam skaidrs, ka bērnam kaut kas nelāgs ir noticis, jo lielveikalos ar bērniem dažkārt notiek arī nelāgas lietas. Nolēmām palīdzēt nelaimīgajai meitenītei.

Pietupos pie viņas un prasu – Kas tev ir noticis, kāpēc tu raudi?

– Es pazaudēju …, eh …, MAMMU!! – caur asarām meitenīte paskaidroja. Nu mums bija skaidrs, kas jāmeklē! Aplaidis skatu apkārt nekādu satrauktu sievieti tuvumā nepamanīju, tāpēc nolēmu noskaidrot ko vairāk.

– Kā tava mamma bija apģērbusies? – prasīju meitenītei!

Šajā brīdī viņas seja izmainījās – asaraino un raudulīgo seju vienā mirklī nomainīja apņēmība – šī meitenīte sajutās, ka ir gandrīz jau atradusi savu mammu, jo viņa zināja, kā mamma bija apģērbusies. Un, cieši man acīs skatoties viņa paziņoja –

– Mammai bija BOTAS!

Droši vien šajā brīdī arī mana seja izmainījās, nu vismaz nedaudz. Lai arī cik precīza un pārliecinoša bija atbilde, bet manus meklējumus šādas pazīmes īpaši neatviegloja… Tāpēc es piedāvāju meitenītei citu risinājumu:

– Vai gribi, es tevi pacelšu augšā, un tad skaties, kur ir tava mamma?

Šāda doma viņai uzreiz patika, un tā viņa pacēlās uz manām rokām virs sulu un piena kastēm, tā, ka varēja redzēt gan piena rindas galu, gan dārzeņu stendus, gan konservu plauktus, gan dažādas cepures, frizūras un jakas. Un jau pēc mirkļa – tur jau viņa nāca – sieviete garā lietusmētelī, tumšiem matiem, ar nedaudz apmulsušu, bet arī priecīgu skatienu. Meitenīte ieraudzīja savu pazudušo mammu, es viņu nolaidu zemē, un tā nu viņas abas atkal satikās, pie biezpiena sieriņiem, gandrīz turpat, kur bija pazudušas…

Tas bija viens mazs mirklis, bet es joprojām atceros šo bērna apņēmīgo skatienu un pārliecinošo atbildi – Mammai bija BOTAS! Paskatieties uz pasauli no mazā bērna redzespunkta – tā tiešām izskatās savādāk, nekā esam pieraduši to redzēt! Un cik labi, ka man to kāda maza meitenīte atgādināja!

***

p.s. Ja nu kas – ir vēl kāda lieliska epizode par šo pašu tēmu no Krievijas „Jautro un asprātīgo kluba”. http://www.youtube.com/watch?v=9OMu6qaC2RU