2001. gada 11. septembris – lappuse memuāros.
Tālajā 2001. gadā es strādāju uzņēmumā, ko tolaik vēl sauca par “Lattelekom”. Otrdienas, 11. septembra pēcpusdienā mums bija “500 dienu programmas” valdes sēde. Tā mēs nosaucām apjomīgu organizācijas attīstības projektu kopumu, lai sagatavotu uzņēmumu darbam brīvās konkurences apstākļos, un es biju šīs programmas direktors. Mēs bijām nesen uzsākuši šo pārmaiņu, un spriedām par programmas plānu, mērķiem, darāmajiem darbiem, projektu vadītājiem.
Kādā mirklī mūsu CFO jeb finanšu direktoram pienāca īsziņa no BBC vai CNN svarīgāko ziņu servisa (jā, tolaik bija arī tādi pakalpojumi 😉, un finanšu direktora darbs bija sekot būtiskiem notikumiem pasaulē!), ka Ņujorkas Dvīņu torņu vienā ēkā ietriekusies neliela divmotoru lidmašīna. Ziņu par cietušajiem nebija. Tieši tāda bija pirmā ziņa – par nelielu divmotoru lidmašīnu. Mēs nospriedām, ka “arī tā gadās”, un labi vien, ka nav cietušo, un turpinājām savu darbu.
Pie mums bija pēcpusdiena, bet Amerikā tas bija dienas sākums. Pēc neilga laika pienāca vēl viena īsziņa ar precizējumu, ka tā nav bijusi vis divmotoru lidmašīna, bet pasažieru lidmašīna. Nu gan mēs slēdzām iekšā televizoru un vērām vaļā internet ziņu portālus. Visi serveri jau bija pārslogoti, un lapas vaļā vērās lēni, teksti un bildes lādējās iekšā kā palēninātā filmā, klucīti pa klucītim. TV ziņu kanālos komentētāji satraukti stāstīja, kas ir noticis, un atkārtoja vienus un tos pašus videokadrus. Pēc kāda brīža parādījās ziņa arī par otru lidmašīnu. Tas nudien BIJA baisi!
Pie savas “500 dienu programmas” tajā dienā mēs, protams, vairs neatgriezāmies. Vērojot ziņas un apspriežot, kas notiek, nolēmām, ka visiem jādodas pie savām ģimenēm, un tad rīts rādīs, ko darīt tālāk.
Devos pēc sava auto uz daudzstāvu autostāvvietu. Braucot ārā, stāvvietas šaurībā, nedaudz aizķēru blakus novietoto mašīnu. Apskatījos – švīka bija pavisam neliela. Tuvumā citu cilvēku nebija, arī video novērošana droši vien nebija ierīkota. Ātri nospriedu, ka tas tāds sīkums vien ir uz visa tā fona, kas pašlaik pasaulē notiek, un devos prom. Tomēr jau pēc neilga brīža apdomājos, ka tā tomēr nav labi – uztaisīt citam skādi un pazust, tāpēc griezos atpakaļ. Kaimiņauto saimnieku pārtvēru jau braucam ārā no stāvvietas. Viņš skrāpējumu nebija pamanījis, un bija pat apmulsis, ka es pats viņam pieteicos. Pārmijām dažus vārdus par to, kas pasaulē notiek un apmainījāmies vizītkartēm. Dažas dienas vēlāk es viņam atlīdzināju kādus piecpadsmit vai divdesmit Latus par spārna piekrāsošanu un pulēšanu.
Tās dienas vakars un nākamās dienas, protams, pagāja, sekojot ziņām un arvien vairāk apjaušot tās šausmas un postu, ko 11. septembris atnesis, stāstus par cilvēku nežēlību, varonību, traģiskajiem likteņiem vai laimīgām izglābšanām. Šī diena pamatīgi mainīja visu aviācijas nozari, drošības sistēmas un arī cilvēku paradumus. Mēs turpinājām darbu pie savas “500 dienu programmas”, un paveicām daudz labu un nozīmīgu darbu.
Pēc 11. septembra visa pasaule bija mainījusies.
Māris Millers. Pierakstīts 2019. gada 11. septembrī.
Māris Millers 