Month: marts 2010
Kas būs modē 2011. gadā?
Bērnībā, lasot žurnālu lappuses vai skatoties TV raidījumus par modes aktualitātēm, es patiesi brīnījos – kā gan dažādi eksperti var tik precīzi un pārliecinoši mums stāstīt par to, kas būs modē nākošā gada vasarā vai ziemā? Kā viņi var zināt, ka es gribēšu pirkt puķainu kreklu, vai meitenes staigās rūtainās kleitās, vai arī jauniešiem būs iecienītas platas bikses ar sašaurinātiem galiem? Pagāja daudzi gadi un pašam vajadzēja iepazīt biznesa pasauli no virtuves puses, lai es atrastu atbildi uz šo jautājumu. Ja saprot industrijas procesus, tad viss kļūst gana vienkārši un skaidri!
Ko cilvēks pērk veikalā un kādu apģērbu vai apavus viņš izvēlas? Lielā mērā viņa izvēli nosaka tas, kas ir pieejams veikalā. Protams, ir daži indivīdi, kas ilgi un mērķtiecīgi meklēs, kamēr atradīs noteikta fasona vai noteikta materiāla izstrādājumus , tomēr lielākā daļa cilvēku izvēli izdarīs veikalā – no tā, kas šobrīd vai vismaz attiecīgajā sezonā ir pieejams. Protams, izvēli var ietekmēt gan kāda filmu varoņa ģērbšanās stils, publikācija vai kaimiņa manieres, pārdevēja ieteikums, bet galu galā – lielāko daļu izvēles nosaka tieši pieejamais piedāvājums.
Bet, pirms prece nonāk veikalā, tā jau ir izgājusi garu un ilgu radīšanas procesu – katra kolekcija ir tikusi vairākus mēnešus ražota fabrikās un uzkrāta noliktavās, pirms tam ir meklēti un iepirkti materiāli, vēl pirms tam tika radītas skices, piegrieztnes un veikti sarežģīti aprēķini… Gribot negribot sanāk tā, ka lēmumi par to, ko un cik iepirkt un ko ražot, tiek pieņemti vismaz pusgadu pirms pircējs veic savu izvēli. Tad arī de facto tiek nolemts, ko cilvēkiem nāksies pirkt un kas būs modē nākošajā sezonā! Un vairs nav jābrīnās, ka stila eksperti spēj paredzēt nākotni – viņi vienkārši ir labi informēti, vai pat visa tā iniciatori!
Protams, 21. gadsimts ienes savas korekcijas arī šajā procesā. No vienas puses – ir milzīga preču pārprodukcija un vienmēr pastāv iespēja, ka ne viss, kas tiek saražots, tiks arī izpirkts, un līdz ar to arī „būs modē”. Neko darīt – tāds ir biznesa risks! Un tomēr – caur atlaidēm un izpārdošanām arī šie apģērbi tiek pie saviem valkātājiem, un tik un tā „ir modē”. Arī tehnoloģiju attīstība un informācijas apmaiņa ietekmē modi 21. Gadsimtā. Atliek kādam politiķim pateikt kādu zīmīgu frāzi, un modē ienāk krekliņi ar uzdruku „Nothing special” vai „Turi muti”. Rokmūzikas karalis vēl nav paspēts apglabāt, bet apģērbu veikalos jau ir nopērkamas „In Memory of Michael” un „Jackson forever” apģērbu sērijas. Pat zemestrīce otrā pasaules malā kļūst par iemeslu parādīties veikalos „I love Haiti” T-krekliem un piespraudēm… Ražošanas un pārdošanas cikli paātrinās!
Ja tomēr gribās zināt, kas būs modē 2011. gada ziemas sezonā – ir vien jāieslēdz TV vai jāpāršķirsta jaunākie stila žurnāli – modes skates un eksperti dara savu darbu, un aizkulisēs jau pašlaik tiek slēgti darījumi un gatavoti iepirkumi tām precēm, kas tikai pēc pusgada vai gada nonāks mūsu veikalos, pēc tam arī mūsu drēbju skapjos un visbeidzot rotās mūsu augumus un priecēs acis! Tāda nu ir šī nozare un tāds ir process – viss gana loģiski. Un lielā mārketinga kampaņa arī jau ir sākusies!
Kas nav ļauts menedžerim, ir atļauts ministram?
Ko jūs teiktu, ja jūsu firmā kāds menedžeris paziņotu, ka pirmdien noteikti jānoslēdz līgums uz 5 gadiem par 30 miljoniem, jo citādi pēc mēneša firmā beigsies dzīvība?!
Kāpēc 30 miljoni, kāpēc uz 5 gadiem, kāpēc tieši ar šo piegādātāju?? Arī uz šiem jautājumiem atbildes ir pietiekami precīzas: Pretendents konkursā bija tikai viens, Piegādātājam jābūt skaidrībai par nākotni, un pat kādā pozīcijā ir 100 tūkstošu ekonomija, salīdzinot ar iepriekšējo līgumu. Atļaušos minēt – šim menedžerim būtu ilgi jānāk kājām no tās vietas, kur jūs kā firmas īpašnieks viņu būtu pasūtījis…
Ko nevar atļauties menedžeris firmā, to var atļauties ministrs mūsu valstī – veselības ministre paziņo, ka jau pirmdien jānoslēdz līgums ar vienīgo pretendentu konkursā par neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu nodrošināšanu. Var, protams, plātīt rokas par lielo summu un solīt, ka viss ir likumīgi un atbilstoši konkursa nolikumam. Tomēr, pat nemeklējot kādus citus iemeslus, var apgalvot, ka tāds iznākums ir vismaz neprofesionāls. Vai var apgalvot, ka šis iepirkums ir labākais, ja nav bijis, ar ko salīdzināt?
Ir daudz un dažādi veidi, kā organizēt iepirkumus un konkursus – gan, lai attīstītu savus piegādātājus, gan nodrošināt saimnieciski izdevīgākos noteikumus pakalpojuma sniegšanai. Atliek vien pamācīties no biznesa. Daudzas firmas izveido un uztur dabīgu un veselīgu konkurenci starp saviem piegādātājiem, organizējot iepirkumu divās „porcijās” – viens, labākais piegādātājs saņem 80 vai 90% no kopējā apjoma, otrs, sekotājs – saņem atlikušos 10 vai pat 20% no darījuma. Ja iestrādā līgumā kārtību, ka izcenojumi un servisa kvalitātes rādītāji tiek pārskatīti vismaz reizi gadā, un atbilstoši tiem var mainīt „porciju” sadalījumu – tad favorītam ir stimuls nodrošināt augstu servisa kvalitāti, savukārt, sekotājs rāda priekšzīmi un „min uz papēžiem” favorītam gan ar cenu, gan ar kvalitāti, jo cer nākotnē iegūt lielāku daļu pasūtījuma. Autoražotāji šādu praksi jau sen uzskata par normālu. Taču ir arī citas nozares, tepat blakus, kurās ir piemēri, ka var sadalīt apsaimniekošanu starp vairākiem izpildītājiem – tāda ir gan atkritumu apsaimniekošana, gan autoceļu uzturēšana, gan starppilsētu pārvadājumi. Ne velti saka, ka brīvais tirgus ir labākais regulators.
Ja arī no neatliekamās palīdzības konkursa lielā pīrāga atdalītu kādu 10 vai 20% kumosu – noteikti atrastos gan griboši, gan spējīgi pretendenti – tikpat labi auto īres uzņēmumi, kas jau apsaimnieko lielo uzņēmumu autoparkus, vai kāda jauna vai esoša taksometru kompānija vai autopārvadātājs. Tad arī būtu, ko salīdzināt, un vēl labāk – ietaupīt krietni vairāk nekā 100 tūkstošus vienā pozīcijā. Vajag tikai nedaudz zināšanu un drusku vairāk – vēlēšanos.
Māris Millers 