Uncategorized

2001. gada 11. septembris – lappuse memuāros.

Posted on

Tālajā 2001. gadā es strādāju uzņēmumā, ko tolaik vēl sauca par “Lattelekom”. Otrdienas, 11. septembra pēcpusdienā mums bija “500 dienu programmas” valdes sēde. Tā mēs nosaucām apjomīgu organizācijas attīstības projektu kopumu, lai sagatavotu uzņēmumu darbam brīvās konkurences apstākļos, un es biju šīs programmas direktors. Mēs bijām nesen uzsākuši šo pārmaiņu, un spriedām par programmas plānu, mērķiem, darāmajiem darbiem, projektu vadītājiem.

Kādā mirklī mūsu CFO jeb finanšu direktoram pienāca īsziņa no BBC vai CNN svarīgāko ziņu servisa (jā, tolaik bija arī tādi pakalpojumi 😉, un finanšu direktora darbs bija sekot būtiskiem notikumiem pasaulē!), ka Ņujorkas Dvīņu torņu vienā ēkā ietriekusies neliela divmotoru lidmašīna. Ziņu par cietušajiem nebija. Tieši tāda bija pirmā ziņa – par nelielu divmotoru lidmašīnu. Mēs nospriedām, ka “arī tā gadās”, un labi vien, ka nav cietušo, un turpinājām savu darbu.

Pie mums bija pēcpusdiena, bet Amerikā tas bija dienas sākums. Pēc neilga laika pienāca vēl viena īsziņa ar precizējumu, ka tā nav bijusi vis divmotoru lidmašīna, bet pasažieru lidmašīna. Nu gan mēs slēdzām iekšā televizoru un vērām vaļā internet ziņu portālus. Visi serveri jau bija pārslogoti, un lapas vaļā vērās lēni, teksti un bildes lādējās iekšā kā palēninātā filmā, klucīti pa klucītim. TV ziņu kanālos komentētāji satraukti stāstīja, kas ir noticis, un atkārtoja vienus un tos pašus videokadrus. Pēc kāda brīža parādījās ziņa arī par otru lidmašīnu. Tas nudien BIJA baisi!

Ekrānšāviņš no BBC zinām, 11.09.2001

Pie savas “500 dienu programmas” tajā dienā mēs, protams, vairs neatgriezāmies. Vērojot ziņas un apspriežot, kas notiek, nolēmām, ka visiem jādodas pie savām ģimenēm, un tad rīts rādīs, ko darīt tālāk.

Devos pēc sava auto uz daudzstāvu autostāvvietu. Braucot ārā, stāvvietas šaurībā, nedaudz aizķēru blakus novietoto mašīnu. Apskatījos – švīka bija pavisam neliela. Tuvumā citu cilvēku nebija, arī video novērošana droši vien nebija ierīkota. Ātri nospriedu, ka tas tāds sīkums vien ir uz visa tā fona, kas pašlaik pasaulē notiek, un devos prom. Tomēr jau pēc neilga brīža apdomājos, ka tā tomēr nav labi – uztaisīt citam skādi un pazust, tāpēc griezos atpakaļ. Kaimiņauto saimnieku pārtvēru jau braucam ārā no stāvvietas. Viņš skrāpējumu nebija pamanījis, un bija pat apmulsis, ka es pats viņam pieteicos. Pārmijām dažus vārdus par to, kas pasaulē notiek un apmainījāmies vizītkartēm. Dažas dienas vēlāk es viņam atlīdzināju kādus piecpadsmit vai divdesmit Latus par spārna piekrāsošanu un pulēšanu.

Tās dienas vakars un nākamās dienas, protams, pagāja, sekojot ziņām un arvien vairāk apjaušot tās šausmas un postu, ko 11. septembris atnesis, stāstus par cilvēku nežēlību, varonību, traģiskajiem likteņiem vai laimīgām izglābšanām. Šī diena pamatīgi mainīja visu aviācijas nozari, drošības sistēmas un arī cilvēku paradumus. Mēs turpinājām darbu pie savas “500 dienu programmas”, un paveicām daudz labu un nozīmīgu darbu.

Pēc 11. septembra visa pasaule bija mainījusies.

Māris Millers. Pierakstīts 2019. gada 11. septembrī.

#6 – Domājot par krūšgaliem (Amatiera padomi garo distanču skrējējiem). Nodaļa īpaši vīriešiem.

Posted on Updated on

Cienījamās Dāmas! Ceru, ka jums ar šo jautājumu viss ir kārtībā. Jūs varētu mierīgi izlaist šo nodaļu, gaidīt nākamās vai pārlasīt iepriekšējās. Lai gan, kas zina… Ar kungiem es noteikti gribu parunāt par krūšgaliem. Pavisam nopietni un svarīgi!

Pat, ja mēs to darām sava prieka pēc, garo distanču skriešana ir nopietns pasākums. Tu, cilvēks, pavadi divas vai pat četras-piecas stundas saulē vai vējā, nemitīgi kustoties. Atsaucoties interesei par skriešanu, zinātnieki un ražotāji ir radījuši speciālus apavus un tērpus, lai šo pasākumu padarītu iespējami efektīvu un nesāpīgu. Speciālais sporta aprīkojums palīdz gan uzlabot rezultātus, rūpēties par sportotāja komfortu, kā arī mazināt iespējamās traumas.

Tomēr monotonās kustības vairāku stundu garumā dara savu – cilvēks svīst, apģērbs rīvējas gar miesu, kājas triecas pret ceļa segumu, un ķermenis vibrē līdzi. Klasiskā labsajūtas trijotne ir labi zināma. Pret tulznām palīdz atbilstoši apavi un zeķītes. Galvu no pārkaršanas saulē pasargā cepurīte vai lakatiņš. Sintētisks sporta tērps palīdz sviedrus aizvadīt prom no organisma krietni labāk nekā vilnas džemperis.

Tomēr gargabalniekiem ir dažas savas gudrības, kas iegūtas caur sāpīgu pieredzi. Vīriešiem īpaša uzmanība būtu jāveltī saviem krūšgaliem. Un par to jāparūpējas vēl pirms skriešanas, kamēr nav par vēlu.

Domājot par krūšgaliem!

Sporta krekli parasti ir izgatavoti no sintētiska materiāla. Tie neuzkrāj sviedrus audumā, kā to dara kokvilnas T-krekli vai džemperīši, bet ātri novada mitrumu virspusē, kur gaisa plūsma to nožāvē. Taču, skrienot pāris stundas no vietas, mitrais krekls nopurinās uz katru soli un rīvējas gar miesu. Īpaši šai rīvēšanai ir pakļauti pat visniecīgākie izvirzījumi virs ādas – pumpas, dzimumzīmes un jo īpaši – krūšgali. Aukstā vējā un mitrumā arī krūšgali kļūst stingrāki un berze pret kreklu tikai pastiprinās. Īpaši nelabvēlīgos apstākļos jau pēc stundas skrējiena krūšgals var tikt noberzts līdz asinīm. Un sāļie sviedri šo piedzīvojumu padara vēl nejaukāku. Arī šo esmu pārbaudījis uz savas ādas.

Sievietes, šķiet, no šīs problēmas ir pasargātas labāk, jo parasti lieto krūšturi. Vīriešiem jāmeklē savi radoši risinājumi. Vienkāršākais būtu uzlīmēt uz krūšu galiem mitrum-izturīgu leikoplastu. Tikai vispirms ir jānoskuj spalvas krūšu rajonā, lai pēc finiša nav jāveic piespiedu vaksācija ;-). Taču arī reti kurš plāksteris spēj izturēt visu maratona distanci, tāpēc šī metode jāiemēģina treniņā un vienmēr jāpatur arī kāda rezerve kabatā.

Vienreiz izmēģināju arī paša izgatavotu topiņu. Paņēmu kādu labi pieguļošu kokvilnas krekliņu, un ar šķērēm to nogriezu līdz vēdera augšdaļai. Tajā dienā man lieti noderēja gan mazā apģērba gabala radītais papildus siltums, gan biju labi pasargājis arī savus krūšu galus. Rūdītiem gargabalniekiem gan jau ir arī citas viltības.

cof

Nereti var redzēt kādu maratona vai pusmaratona finišētāju ar asiņainu kreklu. Pat profesionāļi ne vienmēr ar šo tiek galā. Dažam esmu ievērojis sarkanu traipu arī uz muguras, kad ir cietusi kāda pumpa vai dzimumzīme. Ar tām arī ir jāuzmanās. Ja reiz tā, tad, iespējams, arī dāmām der papētīt savu miesu un parūpēties par savu komfortu skrējiena laikā. Un ikvienam šaubu vai neskaidrību gadījumā vajadzētu prasīt padomu ārstiem vai speciālistiem!

Amatiera padomi garo distanču skrējējiem (#2 – Iesildīšanās un atsildīšanās)

Posted on Updated on

Koptreniņi Mežaparkā svētdienas rītos ir viens ļoti labs pasākums. Sabrauc desmitiem lielāku un mazāku skrējēju no tuvākām un tālākām apkaimēm. Visi kopā pavingro. Pēc tam visi skrien, katrs savā ātrumā un garumā. Pēc tam atkal izvingrinās. Un nākamajā svētdienā skrējēju pulciņš jau lielāks. Tātad kaut kas tur cilvēkus pievelk!

Iesildīšanās un atsildīšanās

Skriet var gandrīz katrs! Daži gan negrib, un dažiem arī nedrīkst. Tiem tad arī nav jāskrien. Bet, kas gribēs, tie skries. Lai vienkārši skrietu, lielu gudrību nevajag. Taču, lai skriešanas dēļ nesāpētu kājas, muguras un galvas, dažas gudrības ir jāapgūst!

Izrādās, iesildīšanās pirms skrējiena un atsildīšanās pēc skrējiena, ir svarīgas nodarbes. Šo es iemācījos, apmeklējot koptreniņus Mežaparkā svētdienas rītos. Tur mūs, skriešanas entuziastus un, acīmredzot arī vairākus lietpratējus, sagaidīja un pavadīja uzmanīgi treneri. Pirms katra skrējiena viņi mūs iesildīja un lika pildīt dažādus vingrinājumus. Vispirms bija pavisam lēns 3-4 minūšu skrējiens, lai organisms atmostas un iekustas asinis. Tad skrējiens pārgāja roku vicināšanā, palēcienos, zosu gājienā, ieskrējienos sānsolī, sīksolītī un galopā, lai izkustinātu vēl dažas muskuļu grupas. Tam visam sekoja vēl virkne stiepšanās, liekšanās un šūpošanās vingrinājumu, lai iedarbinātu dažus muskuļus, par kuru eksistenci, iespējams, daudzi nemaz nenojauta.

Ja nopietni pilda visus iesildīšanās uzdevumus, tad var paspēt pat iekarst un aizelsties. Svētdienas rītā varētu vēlēties arī laiskāku dienas sākumu. Nepacietīgie iesildīšanās vietā šajās 15 minūtēs jau būtu noskrējuši pāris kilometru, ar domu, ka iesildīsies skrienot. Taču treneri apgalvoja, ka vienkāršs skrējiens nespēj pilnvērtīgi sagatavot organismu slodzei.

Vienreiz par to arī pārliecinājos uz savas ādas. Oktobra mēnesī piedalījos skrējienā Siguldā. Kamēr atbraucu no Rīgas, noliku auto, sagatavoju visu nepieciešamo, līdz startam bija palicis pavisam maz laika. Arī laiks bija drēgns un vējains. Paļāvos, ka skrienot, iesildīšos. Tomēr sestajā kilometrā kājas muskuli sarāva tā, ka nācās vien stāties nost un klibot prom.

Svētdienas koptreniņos arī iemācījos, cik svarīgi ir atsildīties pēc skrējiena. Ja iesildīšanās vingrinājumi ir balstīti uz iešūpināšanos, locīšanos un ķermeņa daļu izvicināšanu, tad atsildīšanās vingrinājumi ir krietni mierīgāki. Nostiep kāju, atliec purngalu un sastingsti uz 20-30 sekundēm. Saliecies, satver savas potītes un lēni, lēni iztaisnojies. Ar katru vingrinājumu iestiep un pieturi katru izkustināto muskuli, lai tas atgriežas savā vietā un atgūst mieru.

Tomēr, ja ir auksts un vējains laiks, atsildīšanās vietā būtu prātīgi vispirms meklēt siltu telpu vai patverties automašīnas salonā. Skrējienu noslēgt ar saaukstēšanos vai plaušu karsoni nebūt nav laba doma.

Pareiza iesildīšanās un pareiza atsildīšanās dara brīnumus. Pat pēc pamatīga skrējiena un slodzes nākamajā dienā nejūt sāpes ne kājās, ne citās ķermeņa daļās. Ir prieks tā skriet, un gribas vēl.

Tas gan nenozīmē, ka uzreiz ir atkal jāskrien. Arī atpūtai ir sava nozīme. Bet par to citreiz.

>>>

Attēls no Lattelecom Rīgas Maratona treniņa Mežaparkā 05.03.2017:

c6s54lxwaaahmoz

Dīvaiņi Rīgā…

Attēls Posted on Updated on

Dīvaiņi Rīgā...

Visādi dīvaiņi Rīgā: Vieni Dīvaiņi ar dīvainiem riteņiem braukā. Citi Dīvaiņi ar dīvainiem auto pa dīvainām ielām braukā. Vēl kādi Dīvaiņi tos Dīvaiņus bildē…

Labākā menedžmenta teorija

Posted on Updated on

Vairāki cilvēki pēc maniem semināriem ir teikuši, ka ir pārsteigti – cik ļoti teorija saskan ar to, ko viņi ir piedzīvojuši savos uzņēmumos.

Ikreiz, kad es dzirdu šādu secinājumu, mani pārņem vienlaicīgi divas pretējas sajūtas. Pirmkārt, man ir prieks, ka tas, ko mēs runājām un darām auditorijā, sasaucas ar cilvēku ikdienas pieredzi. Bet mani pārņem arī mazliet dīvainā sajūta, kad to nosauc par teoriju. Es sevi uzskatu par praktiķi – jo es runāju par lietām, ko esmu pats darījis un pats pieredzējis. Tikai tad, ja kāds likums vai metode man ir palīdzējuši, to piedāvāju arī citiem. Tā veidojas mana pieredze.

Bet varbūt tā tiešām ir teorija? Tad no kurienes nāk šī teorija, kas tik labi sasaucas ar reālo dzīvi?Image

Es pirmo augstāko izglītību ieguvu, studējot fiziku. Un fizika – tā ir mācība par dabu. Visi fizikas likumi, formulas, teorijas – tie skaidro procesus, kas notiek dabā. Kā akmens krīt uz zemi. Kā putni var lidot debesīs. Kā ūdens savelkas pilienā. Kā mēs ieraugām gaismu. Kā riņķo elektroni un kā sadalās atomi. Tās visas ir mācības par dabu tās visdažādākajās izpausmēs. Fizikas likumi un matemātiskās formulas pārvērš šīs dabas parādības loģiskās un mērāmās sistēmās, ko var apjaust, analizēt un prognozēt pat tad, ja paši notikumi ar cilvēka aci nav redzami.

Līdzīgi ir ar vadības zinībām. Tās runā par notikumiem, kas ikdienā vai īpašos apstākļos ir sastopamas mūsu uzņēmumos – kā mēs ražojam produktu un apkalpojam klientus, kā organizējam paši savu un mūsu kolēģu darbu, kā mēs izvēlamies prioritātes, kā sasniedzam panākumus un pārvaram grūtības. Katrs mūsu uzņēmumus, katra mūsu komanda ir unikāla un neatkārtojama. Bet tās parādības, ko piedzīvojam savā biznesā, ir līdzīgas!

Ja vadības teorija, likums vai metode ir nācis caur daudzu cilvēku un uzņēmumu pieredzi, tad tas ir kā dabas likums, uz ko var paļauties. Šādi likumi darbojas, jo apraksta cilvēku un lietu dabu. Un šādas teorijas pārsteidzoši labi saskan ar cilvēku pieredzi savā biznesā un savā kolektīvā.

Taču ikvienā sfērā, arī vadības zinātnēs parādās teorijas un brīnumlīdzekļi, kas sola nebijušus efektus un satriecošus rezultātus. Ja tos ir izgudrojis viens cilvēks savā laboratorijā – tiem var ticēt, un var arī neticēt. Tikai laiks un pieredze visu saliks īstajās vietās.

Menedžmenta teorija ir kā mācība par dabu – par cilvēku dabu, par uzņēmumu dabu, par naudas dabu, par attiecību dabu. Un vislabākā menedžmenta teorijā ir tā, kas balstās daudzu cilvēku un uzņēmumu pieredzē. Un tad vairs nav jābrīnās, ka teorijā ir gandrīz tāpat kā dzīvē.

Kā to kuģi nosauks, tā viņš arī peldēs!

Posted on Updated on

Šis ir citāts no bērnības dienu multenes par kādu jestru kapteini, kurš uzbūvēja jahtu, lai piedalītos sacensībās. Un viņam bija liela taisnība – daudz kas ir atkarīgs no tā, kādā vārdā lietas nosauc.

Pirms dažām dienām TV bija tiešraides diskusija ar ekspertiem un skatītājiem par to, kā strādā Valdība un parlaments. Vieni tos, kas pie pašlaik ir pie varas un pieņem atbildīgus lēmumus sauca par “Varas eliti”, taču kāds eksperts lietoja jēdzienu “Politikas veidotāji”. Divi dažādi nosaukumi vienam un tam pašam objektam. Kāda ir atšķirība?

“Varas elite” norāda uz statusu. Tas nozīmē, ka ir runa par cilvēkiem kaut kur augšā. Jau “Elite” vien jau daudziem rada nepatiku vai greizsirdību. Un divu vārdu savienojumā “Varas elite” tiek ielikts vēl vairāk iepriekš ieprogrammētas negatīvas attieksmes.

Savukārt “Politikas veidotāji” runā par darbu, kas tiek darīts. Politika var patikt vai ne, bet tā ir pietiekami sarežģīta lieta. Veidošana arī ir pietiekami sarežģīts darbs. Tātad jēdzienā “Politikas veidotāji” tiek akcentēts, cik šis darbs ir sarežgīts un atbildīgs.

Izvēloties, kādā vārdā saukt lietas, cilvēkus vai parādības, par ko gribam runāt, mēs radām un ieprogrammējam arī attieksmi. Daži to dara tīšām, citiem tas iznāk neapzināti vai netīši.

Publikācijā, kas veltīta klimata jautājumu komunikāijas aspektiem (Autori Richard Sommerville un Susan Joy Hassol, raksta oriģināls šeit: http://climatecommunication.org/wp-content/uploads/2011/10/Somerville-Hassol-Physics-Today-2011.pdf) ir pievienota interesanta tabula, kurā ir parādīti vairāki jēdzieni, ko lieto zinātnieki, un kā to saprot plašāka sabiedrība. Ir pārsteidzoši, cik šķietami nevainīgus profesionālus jēdzienus var interpretēt pat pretēji sākotnējai nozīmei!

1399036437283Tagad padomāsim, kādus jēdzienus mēs lietojam savos uzņēmumos? Stratēģija, mērķi, struktūra, procesi, procedūras, atskaite, sanāksme, pilnvaras, rīkojums, produkts, piedāvājums, pienākumi, …

Vai tas, kas ar to domāts un kā tos saprot, ir viens un tas pats?

 

LIELĀ TALKA vadības grupā – kārtojam savu biznesu!

Posted on Updated on

Image

Daba par mums rūpējas un daudz ko pasaka priekšā! Pavasarī lāči lien ārā no savām migām. Puķes dzen zaļos asnus. Suns met nost biezo ziemas spalvu. Arī cilvēki lien ārā no savām ziemas migām – kāds mazgā logus, cits rušinās dobē, vēl cits uzslien jaunu žogu vai uzpucē mājas fasādi. Vai arī vienkārši iestāda podiņā sīpolloku saišķi un novieto uz virtuves palodzes. Katrs savā veidā svin pavasari.

Ja Lielā talka ir par darbošanos vidē un pagalmā, tad der padomāt arī par sava biznesa sakopšanu! Vai tas būtu apjomīgs un sarežģīti strukturēts bizness vai tikai neliels ģimenes uzņēmums, kurā rosās pāris cilvēku – līdz ar dabas mošanos mēs varam paraudzīties arī uz savu biznesu ar jaunu, svaigu skatu!

Vai nav tā, ka kāds ir tā iestrēdzis ikdienas sīkumos, ka vairs nesaskata uzņēmuma kopskatu? Vai, gluži otrādi, vīzija ir vienīgais, kas redzams, bet uzņēmuma virtuves puse aizgājusi pašplūsmā? Varbūt ir lietas, kas vēlreiz jāpārrunā ar darbiniekiem? Un kā būtu arī pavaicāt – kas ir saglabājams, kas – maināms un, galu galā, kā pietrūkst, lai uzņēmums strādātu vēl labāk?

Dienām kļūstot garākām un gaišākām, arī mēs varam saskatīt risinājumu kādai sasāpējušai problēmai vai atrast īsto virzienu ceļā uz savu mērķi.  Sasauciet savus cilvēkus kopā uz uzņēmuma lielo talku!

Jo daba ir gudra un daudz ko pasaka priekšā!