Jauki!
Paldies, Mīļie!
Dīvaiņi Rīgā…
Attēls Posted on Updated on
Visādi dīvaiņi Rīgā: Vieni Dīvaiņi ar dīvainiem riteņiem braukā. Citi Dīvaiņi ar dīvainiem auto pa dīvainām ielām braukā. Vēl kādi Dīvaiņi tos Dīvaiņus bildē…
Gandrīz triloģija
Skat, gada pirmais ceturksnis ir aizlidojis vēja spārniem. (Ja paskatās manā blogā, tad aizlidojis ir arī iepriekšējais pusgads 😉 Tāpēc, kaut vai kārtības labad, vajadzētu pārlaist skatienu pāri un atzīmēt dažus spilgtākos notikumus un iespaidus.
Šis ceturksnis ir bijis bagātīgs. Bagātīgs visās nozīmēs. Vispirms tas bija bagātīgs ar sniegu – kupenas ap māju sāka augt jau novembrī. Un arī tagad, kad saulīte jau silda krietni, viena otra ledus un dubļu skulptūra vēl rotā tos laukumus, ko pēc dažām nedēļām varēs jau atkal saukt par zālājiem. Par to, kā daba spēlējas – varētu pat sarīkot bilžu galeriju!
Daba paspēlējās vēl vairāk Japānas krastā. Jocīga un nelāga sajūta pārņēma tajā piektdienā, kad cunami vilnis noslaucīja piekrasti. Dienā es vadīju semināru un semināra noslēguma daļā mēs vēl pārrunājām Austrumu menedžementa metodes un īpatnības, Toyota ražošanas organizācijas principus un cik tie ļoti atšķiras no mūsu zemē un mūsu platuma grādos pieņemtajiem. Un tūlīt pēc semināra, skatoties ziņu videosižetu, savām acīm redzēt – kā vilnis samaļ mājas, siltumīcas, kuģus un mašīnas… – sirreāla sajūta – it kā nupat pats tur būtu bijis…
Vēl par cunami vilni atcerējos, kad Siguldas kamaniņu trasē braucu ar “Vučko” kamanām. Tu lido pa ledus koridoru lejup ar ātrumu 50…60 km/h un saproti, ka šajā minūtē Tu pats vairs nevari pilnīgi neko ietekmēt. Vienīgā atšķirība no cunami – Tu vēl vari paļauties uz tiem, kas būvēja trasi, būvēja kamanas – ka viņi izdarījuši savu darbu godprātīgi, un arī tie, kas sēž Tev blakus – turēsies stingri un kopā. Bet šī minūte tomēr atgādināja, ka dažreiz Tu esi tāds maziņš puteklītis, ko pavisam viegli daba un pasaule var ieraut lielos virpuļos.
Vēl es gribu īpaši atzīmēt, iespējams, labāko atsauksmi, ko cilvēks var pateikt par stratēģijas pārskatā paveikto. Pēc trīs dienu darba viens no vadības grupas cilvēkiem teica: “Tagad mēs zinām, kas un kā mums ir jādara, tagad es zinu, ka mēs varam viens uz otru paļauties, un tagad arī Dievs mums palīdzēs!” Un būt klāt šādā brīdī – tā ir patiešām laba sajūta!
Tie ir tikai daži zīmīgi mirkļi. Un sanāk gandrīz kā no Annas Brigaderes triloģijas nosaukuma – Dievs, Daba, Darbs. Bet varbūt nav nekā nejauša – un viss ap to arī vien grozās?
„10 Items Or Less” – 10 iemesli, kāpēc noskatīties šo filmu
Vakar TV1000 nez-kuro reizi rādīja filmu ”10 pirkumi vai mazāk” (10 Items Or Less), un es jau nez-kuro reizi (šķiet, trešo) to atkal noskatījos, un atkal – ar patiesu prieku un patiku. Kas tajā filmā ir tik labs un tik pievilcīgs – te mani „10 pirkumi” – kāpēc būtu vērts šo filmu noskatīties:
1. Morgans Frīmens – lielisks aktieris, kas lieliski filmā tēlo arī aktieri. Dzīves gudrība, pārliecība, labsirdība kas nāk no viņa nevar atstāt vienaldzīgu.
2. Mūzika – ironiski, jautri, spāniski motīvi, kas brīžam mudina dungot un brīžam pat dejot līdz
3. Sieviete (Paz Vega otrā galvenajā lomā) – ir apbrīnojami un sajūsminoši, kā cilvēks var atplaukt vienas dienas laikā (filma akurāt apver notikumus vienas dienas laikā). Arī ar tik maz dažkārt pietiek, lai notiktu kas labs!
4. Filma ir uzņemta 15 dienās, 2006. gadā. Tāda arī tā izskatās – absolūts mazbudžeta gabals. Šķiet, ka darbība norit vēl pirms dažiem gadiem… Kurš nezinātu, kas ir Morgans Frīmens, iespējams novērstos no filmas jau pēc dažām minūtēm. Tomēr ne jau budžets šajā filmā ir galvenais. Liels budžets šai filmai noteikti kaitētu!
5. Kinokases ieņēmumi Amerikā šai filmai bija nieka 69 tūkstoši $. Spānijā ~400 tūkstoši, visā pasaulē, labi ja pusotrs miljons. Pat filmēta Losanželosā, tā nav Amerikāņu filma. Un varbūt tieši tur ir tās īstā vērtība!
6. Smalks un labsirdīgs humors un ironija. Gandrīz katra frāze, katra epizode ar to ir piesātināta. Atliek tikai ļauties plūsmai un smaidīt līdzi, izbaudīt filmu.
7. Dzīves filozofija. Dažas vienkārša gudrības un patiesības. Daži neparasti skatījumi uz parastām lietām. Bērnišķīga ziņkāre. Morgana Frīmena aktieris ar visu to dzīvo pats un atmodina arī Skārletu. Gan jau var atmodināt arī kādu citu sirdi un prātu.
8. Otrā plāna lomas – mazas, spilgtas, katra ar savu raksturu un ar savu vēstījumu. Dažās ir lielajā kino redzēti aktieri, citā pavisam vienkārši ļaudis, no tautas. Un kāpēc gan ne?
9. Interesanti arī, ka šī filma bija vēsturē pirmā, ko oficiāli izlika lejupielādei Internetā, kamēr to vēl rādīja kinoteātros. Acīmredzot, filmas veidotājiem nauda nebija galvenais. Visu cieņu!
10. Gan jau ir vēl kāds labs iemesls, bet vai tad vienmēr saraksts ir jāpabeidz…?
Kamēr gaidāt, kad TV1000 vai cits TV kanāls atkal rādīs šo filmu (un gan jau rādīs vēl!!), var noskatīties filmas trilleri – jauks ieskats noskaņā, ko rada šī filma: http://bit.ly/cJaXkN
Maza mājiņa, kas izturējusi lielo vētru
Svētdien Rīgā plosījās liela vētra, kas nodarījusi pamatīgus postījumus parkos. Maza mājiņa, kas brīnumainā kārtā paglabusies no katastrofas – koks nokritis vien ~20 cm atstatu. Veicas taču 😉
Stāvvieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām… un ar īpašām spējām!
Tāds moments noķerts Vakarbuļļu pludmales autosvtāvvietā. Līdz Polijai gan vēl tālu, un labi vien, ka tālu!
Kad mamma pazudusi… (divi gadījumi)
Staigājām ar sievu pa pārtikas lielveikalu, nesteidzīgi stumjot iepirkumu ratiņus un pamazām aizpildot tos ar veselīgiem un mazāk veselīgiem produktiem, vajadzīgām un mazāk vajadzīgām precēm…
Pēkšņi, gar biezpienu un jogurtu rindu, mums pretī soļo maza meitenīte – augumā tāda nedaudz virs ceļa, vienā rokā cieši saspiests maisiņš ar biezpiena sieriņiem vismaz nedēļai, acīs asaras un tā sirsnīgi, sirsnīgi raud! Pavisam skaidrs, ka bērnam kaut kas nelāgs ir noticis, jo lielveikalos ar bērniem dažkārt notiek arī nelāgas lietas. Nolēmām palīdzēt nelaimīgajai meitenītei.
Pietupos pie viņas un prasu – Kas tev ir noticis, kāpēc tu raudi?
– Es pazaudēju …, eh …, MAMMU!! – caur asarām meitenīte paskaidroja. Nu mums bija skaidrs, kas jāmeklē! Aplaidis skatu apkārt nekādu satrauktu sievieti tuvumā nepamanīju, tāpēc nolēmu noskaidrot ko vairāk.
– Kā tava mamma bija apģērbusies? – prasīju meitenītei!
Šajā brīdī viņas seja izmainījās – asaraino un raudulīgo seju vienā mirklī nomainīja apņēmība – šī meitenīte sajutās, ka ir gandrīz jau atradusi savu mammu, jo viņa zināja, kā mamma bija apģērbusies. Un, cieši man acīs skatoties viņa paziņoja –
– Mammai bija BOTAS!
Droši vien šajā brīdī arī mana seja izmainījās, nu vismaz nedaudz. Lai arī cik precīza un pārliecinoša bija atbilde, bet manus meklējumus šādas pazīmes īpaši neatviegloja… Tāpēc es piedāvāju meitenītei citu risinājumu:
– Vai gribi, es tevi pacelšu augšā, un tad skaties, kur ir tava mamma?
Šāda doma viņai uzreiz patika, un tā viņa pacēlās uz manām rokām virs sulu un piena kastēm, tā, ka varēja redzēt gan piena rindas galu, gan dārzeņu stendus, gan konservu plauktus, gan dažādas cepures, frizūras un jakas. Un jau pēc mirkļa – tur jau viņa nāca – sieviete garā lietusmētelī, tumšiem matiem, ar nedaudz apmulsušu, bet arī priecīgu skatienu. Meitenīte ieraudzīja savu pazudušo mammu, es viņu nolaidu zemē, un tā nu viņas abas atkal satikās, pie biezpiena sieriņiem, gandrīz turpat, kur bija pazudušas…
Tas bija viens mazs mirklis, bet es joprojām atceros šo bērna apņēmīgo skatienu un pārliecinošo atbildi – Mammai bija BOTAS! Paskatieties uz pasauli no mazā bērna redzespunkta – tā tiešām izskatās savādāk, nekā esam pieraduši to redzēt! Un cik labi, ka man to kāda maza meitenīte atgādināja!
***
p.s. Ja nu kas – ir vēl kāda lieliska epizode par šo pašu tēmu no Krievijas „Jautro un asprātīgo kluba”. http://www.youtube.com/watch?v=9OMu6qaC2RU
Māris Millers 