2001. gada 11. septembris – lappuse memuāros.
Tālajā 2001. gadā es strādāju uzņēmumā, ko tolaik vēl sauca par “Lattelekom”. Otrdienas, 11. septembra pēcpusdienā mums bija “500 dienu programmas” valdes sēde. Tā mēs nosaucām apjomīgu organizācijas attīstības projektu kopumu, lai sagatavotu uzņēmumu darbam brīvās konkurences apstākļos, un es biju šīs programmas direktors. Mēs bijām nesen uzsākuši šo pārmaiņu, un spriedām par programmas plānu, mērķiem, darāmajiem darbiem, projektu vadītājiem.
Kādā mirklī mūsu CFO jeb finanšu direktoram pienāca īsziņa no BBC vai CNN svarīgāko ziņu servisa (jā, tolaik bija arī tādi pakalpojumi 😉, un finanšu direktora darbs bija sekot būtiskiem notikumiem pasaulē!), ka Ņujorkas Dvīņu torņu vienā ēkā ietriekusies neliela divmotoru lidmašīna. Ziņu par cietušajiem nebija. Tieši tāda bija pirmā ziņa – par nelielu divmotoru lidmašīnu. Mēs nospriedām, ka “arī tā gadās”, un labi vien, ka nav cietušo, un turpinājām savu darbu.
Pie mums bija pēcpusdiena, bet Amerikā tas bija dienas sākums. Pēc neilga laika pienāca vēl viena īsziņa ar precizējumu, ka tā nav bijusi vis divmotoru lidmašīna, bet pasažieru lidmašīna. Nu gan mēs slēdzām iekšā televizoru un vērām vaļā internet ziņu portālus. Visi serveri jau bija pārslogoti, un lapas vaļā vērās lēni, teksti un bildes lādējās iekšā kā palēninātā filmā, klucīti pa klucītim. TV ziņu kanālos komentētāji satraukti stāstīja, kas ir noticis, un atkārtoja vienus un tos pašus videokadrus. Pēc kāda brīža parādījās ziņa arī par otru lidmašīnu. Tas nudien BIJA baisi!
Pie savas “500 dienu programmas” tajā dienā mēs, protams, vairs neatgriezāmies. Vērojot ziņas un apspriežot, kas notiek, nolēmām, ka visiem jādodas pie savām ģimenēm, un tad rīts rādīs, ko darīt tālāk.
Devos pēc sava auto uz daudzstāvu autostāvvietu. Braucot ārā, stāvvietas šaurībā, nedaudz aizķēru blakus novietoto mašīnu. Apskatījos – švīka bija pavisam neliela. Tuvumā citu cilvēku nebija, arī video novērošana droši vien nebija ierīkota. Ātri nospriedu, ka tas tāds sīkums vien ir uz visa tā fona, kas pašlaik pasaulē notiek, un devos prom. Tomēr jau pēc neilga brīža apdomājos, ka tā tomēr nav labi – uztaisīt citam skādi un pazust, tāpēc griezos atpakaļ. Kaimiņauto saimnieku pārtvēru jau braucam ārā no stāvvietas. Viņš skrāpējumu nebija pamanījis, un bija pat apmulsis, ka es pats viņam pieteicos. Pārmijām dažus vārdus par to, kas pasaulē notiek un apmainījāmies vizītkartēm. Dažas dienas vēlāk es viņam atlīdzināju kādus piecpadsmit vai divdesmit Latus par spārna piekrāsošanu un pulēšanu.
Tās dienas vakars un nākamās dienas, protams, pagāja, sekojot ziņām un arvien vairāk apjaušot tās šausmas un postu, ko 11. septembris atnesis, stāstus par cilvēku nežēlību, varonību, traģiskajiem likteņiem vai laimīgām izglābšanām. Šī diena pamatīgi mainīja visu aviācijas nozari, drošības sistēmas un arī cilvēku paradumus. Mēs turpinājām darbu pie savas “500 dienu programmas”, un paveicām daudz labu un nozīmīgu darbu.
Pēc 11. septembra visa pasaule bija mainījusies.
Māris Millers. Pierakstīts 2019. gada 11. septembrī.
#6 – Domājot par krūšgaliem (Amatiera padomi garo distanču skrējējiem). Nodaļa īpaši vīriešiem.
Cienījamās Dāmas! Ceru, ka jums ar šo jautājumu viss ir kārtībā. Jūs varētu mierīgi izlaist šo nodaļu, gaidīt nākamās vai pārlasīt iepriekšējās. Lai gan, kas zina… Ar kungiem es noteikti gribu parunāt par krūšgaliem. Pavisam nopietni un svarīgi!
Pat, ja mēs to darām sava prieka pēc, garo distanču skriešana ir nopietns pasākums. Tu, cilvēks, pavadi divas vai pat četras-piecas stundas saulē vai vējā, nemitīgi kustoties. Atsaucoties interesei par skriešanu, zinātnieki un ražotāji ir radījuši speciālus apavus un tērpus, lai šo pasākumu padarītu iespējami efektīvu un nesāpīgu. Speciālais sporta aprīkojums palīdz gan uzlabot rezultātus, rūpēties par sportotāja komfortu, kā arī mazināt iespējamās traumas.
Tomēr monotonās kustības vairāku stundu garumā dara savu – cilvēks svīst, apģērbs rīvējas gar miesu, kājas triecas pret ceļa segumu, un ķermenis vibrē līdzi. Klasiskā labsajūtas trijotne ir labi zināma. Pret tulznām palīdz atbilstoši apavi un zeķītes. Galvu no pārkaršanas saulē pasargā cepurīte vai lakatiņš. Sintētisks sporta tērps palīdz sviedrus aizvadīt prom no organisma krietni labāk nekā vilnas džemperis.
Tomēr gargabalniekiem ir dažas savas gudrības, kas iegūtas caur sāpīgu pieredzi. Vīriešiem īpaša uzmanība būtu jāveltī saviem krūšgaliem. Un par to jāparūpējas vēl pirms skriešanas, kamēr nav par vēlu.
Domājot par krūšgaliem!
Sporta krekli parasti ir izgatavoti no sintētiska materiāla. Tie neuzkrāj sviedrus audumā, kā to dara kokvilnas T-krekli vai džemperīši, bet ātri novada mitrumu virspusē, kur gaisa plūsma to nožāvē. Taču, skrienot pāris stundas no vietas, mitrais krekls nopurinās uz katru soli un rīvējas gar miesu. Īpaši šai rīvēšanai ir pakļauti pat visniecīgākie izvirzījumi virs ādas – pumpas, dzimumzīmes un jo īpaši – krūšgali. Aukstā vējā un mitrumā arī krūšgali kļūst stingrāki un berze pret kreklu tikai pastiprinās. Īpaši nelabvēlīgos apstākļos jau pēc stundas skrējiena krūšgals var tikt noberzts līdz asinīm. Un sāļie sviedri šo piedzīvojumu padara vēl nejaukāku. Arī šo esmu pārbaudījis uz savas ādas.
Sievietes, šķiet, no šīs problēmas ir pasargātas labāk, jo parasti lieto krūšturi. Vīriešiem jāmeklē savi radoši risinājumi. Vienkāršākais būtu uzlīmēt uz krūšu galiem mitrum-izturīgu leikoplastu. Tikai vispirms ir jānoskuj spalvas krūšu rajonā, lai pēc finiša nav jāveic piespiedu vaksācija ;-). Taču arī reti kurš plāksteris spēj izturēt visu maratona distanci, tāpēc šī metode jāiemēģina treniņā un vienmēr jāpatur arī kāda rezerve kabatā.
Vienreiz izmēģināju arī paša izgatavotu topiņu. Paņēmu kādu labi pieguļošu kokvilnas krekliņu, un ar šķērēm to nogriezu līdz vēdera augšdaļai. Tajā dienā man lieti noderēja gan mazā apģērba gabala radītais papildus siltums, gan biju labi pasargājis arī savus krūšu galus. Rūdītiem gargabalniekiem gan jau ir arī citas viltības.
Nereti var redzēt kādu maratona vai pusmaratona finišētāju ar asiņainu kreklu. Pat profesionāļi ne vienmēr ar šo tiek galā. Dažam esmu ievērojis sarkanu traipu arī uz muguras, kad ir cietusi kāda pumpa vai dzimumzīme. Ar tām arī ir jāuzmanās. Ja reiz tā, tad, iespējams, arī dāmām der papētīt savu miesu un parūpēties par savu komfortu skrējiena laikā. Un ikvienam šaubu vai neskaidrību gadījumā vajadzētu prasīt padomu ārstiem vai speciālistiem!
Amatiera padomi garo distanču skrējējiem (#5 – 500 km līdz maratonam)
Ja tu spēj pusi dienas pavasara talkā vākt gružus vai rudenī tīrumā lasīt kartupeļus, tad droši vien tu varētu arī noskriet maratonu. Vai vismaz pusmaratonu! Katrā ziņā garo distanču skriešana nav tikai elitāru sportistu nodarbe – pilsētas svētkos uz starta iznāk tūkstoši visdažādāko ļaužu. Taču, lai sasniegtu finišu, ar labu dūšu vien nepietiek. Ir jātrenējas!
Maratona starta zonā un distancē tiešām var satikt visdažādākos cilvēkus. Protams, liela daļa skrējēju ir jaunieši un ļaudis spēka gados. Gadās pa pusaudzim vai jaunietim, kuri, redzams, alkst kādu jaunu izaicinājumu. Tāpat uz starta sanāk tie, kas nolēmuši kustēties un tikt vaļā no riepas uz vēdera, dubulta zoda vai maisiem zem acīm.
Reiz man blakus startā stāvēja sirmgalvju pāris – pēc skata tādi, ka es viņiem tramvajā noteikti piedāvātu vietu apsēsties. Taču viņu krūtis rotāja oranžie maratona starta numuri, un es savu zaļo pusmaratona atšķirības zīmi sajutos kā zaļš puišelis.
Ja skrien pietiekami rāmi, nepārpūlē savu sirdi, un neizcepina smadzenes, tad var darboties gan stundu, gan divas, gan piecas. Tas ir gandrīz tāpat kā strādājot kartupeļu talkā vai celtniecībā. Pīppauzes katru stundu gan nav ieplānotas, tāpēc par pašsajūtu jāparūpējas pašam. Monotona skriešana tomēr rada pamatīgu slodzi kājās, asinsvados un rosina dažādus ķīmiskos procesus organismā. Tāpēc ķermenis ir jāpieradina pie šādām slodzēm.
500 km līdz maratonam
Pirmkārt, skriet vajag regulāri. Ja ir nopietna vēlme pieveikt pusmaratonu vai maratonu, optimāli būtu izskriet trīs reizes nedēļā. Būtu labi skriet katru otro vai katru trešo dienu un atļaut muskuļiem dienu vai divas dienas atpūsties. Profesionāļiem, protams, ir citi grafiki, bet mēs taču neesam profesionāļi! 😉 Svarīgi pirms skriešanas ir iesildīties un pēc skriešanas atsildīties, tā palīdzot muskuļiem atgūt spēkus un pieradināties pie slodzes. Šim jautājumam jau veltīju veselu otro nodaļu!
Otrkārt, slodzi vajag kāpināt pakāpeniski. Ja pirmajā reizē izskrien trīs kilometrus, tad nākamajā neskrien vairāk par četriem. Ja vienu dienu noskrēji desmit, tad nākamajā pieliec klāt kilometru vai pāri, bet necenties pieveikt divdesmit. Zinātāji saka, ka slodzi vajag kāpināt ne vairāk kā par 10% katrā nākamajā reizē. Bet slodze nav tikai distance – tas ir arī ātrums. Ir vērts arī kādu reizi noskriet to pašu attālumu vēlreiz un salīdzināt savu pašsajūtu, pavērot sirds ritmu un arī pašsajūtu nākamajā dienā.
Uzmanies, lai nenodarītu pāri savam ķermenim. Pašam ir gadījies aizrauties un izskriet vairākas dienas no vietas, un katru dienu priecāties par arvien labāko pašsajūtu, līdz kādu dienu kāds muskulis iesāpas tā, ka treniņi uz pāris nedēļām jāpārtrauc. Un ja nu tas notiek nedēļā pirms pilsētas skriešanas svētkiem?
Treškārt, sāc trenēties laicīgi! Ja sāc skriet, kad ir nokusis sniegs, tad uz pavasari vēl var paspēt sagatavoties vismaz pusmaratonam. Un ja esi vesels un centīgs, tad 3-4 mēnešos var sagatavoties arī pilnam maratonam. Vajag tikai ieplānot laiku un paskaitīt kilometrus.
Katram ir atšķirīga fiziskā forma un veselība, bet matemātika ir diezgan vienkārša. Ja pirmajā reizē spēj noskriet 3-4 kilometrus, tad pirmo 4-5 nedēļu laikā, regulāri trenējoties, varētu iemanīties tikt galā arī ar 8 vai pat 10 kilometru distanci. Šajā laikā, iespējams, būsi noskrējis kopā kādus 70-100 kilometrus. Tas ir pietiekams laiks un attālums, lai pamanītu pirmās izmaiņas savā varēšanā vai arī koriģētu savus turpmākos nodarbību plānus.
Ja pašsajūta atļauj, nākamajās nedēļās var turpināt audzēt slodzi, līdz tiek pieveikti 12-14 km vienā reizē, bet arī atvēlot dienas vieglākiem skrējieniem pa 6 vai 8 km. Skrienot 20-30 km nedēļā, nākamā mēneša laikā tiks pieveikts vēl viens simts kilometru.
Ja pāris nedēļas pirms pilsētas skriešanas svētkiem esi pārliecinājies, ka spēj noskriet 14 vai pat 16 km, tad vari doties uz pusmaratona startu. Tikai pēdējās nedēļas treniņos ievēro mērenību – skrien īsākas distances, veic vingrinājumus, parūpējies par atbilstošu ēdienu un dzīvesveidu.
Vēl (ceturtkārt!) treniņos ir svarīgi dažādot vingrinājumus. Dažādās Mežaparka nodarbībās treneri ir likuši gan trenēt dažāda veida palēcienus, skriet augšup stāvos uzkalnos, kā arī skriet īsus 50-100 metru paātrinājumus pa celiņiem. Tajās dienās šie vingrinājumi rāmā skrējiena cienītājiem šķita pat mazliet nežēlīgi. Nākamajā dienā labi varēja sajust dažus jaunus muskuļus, par kuru esamību iepriekš nebija ne jausmas. Toties pēc dažām dienām, dodoties nākamajā skrējienā, solis šķita platāks un mugura – jau staltāka. Vēlāk treniņos pats sāku iegriezties kādas skolas stadionā, lai uzskrietu sprintu pa vienu stadiona taisno malu un tad rāmā solī apskrietu atlikušo apli. Tā mainīgā ātrumā apriņķoju kādus 4-5 apļus. Sirds, protams, palēkā, bet treniņš izrādās labs un noderīgs!
Lai sagatavotos pilnam maratonam, ar pāris mēnešiem vien nepietiek. Ja 21km var pieveikt divās vai divarpus stundās, tad 42km jārēķinās jau ar kādām 5 stundām trasē. Ar pāris mēnešu treniņiem te nepietiek, un saforsēt gatavošanos nevar. Pēc katra 20 km skrējiena ķermenim ir jāļauj pietiekami atkopties, un nevar nākamajā skrējienā vienkārši likt klāt nākamos 10%. Var tupināt skriet pa 25-30 km nedēļā, palaikam izmēģinot savas sajūtas 24 vai 28 kilometru distancēs.
Ja maratona trasē organizatori ir sarūpējuši ūdeni un pat kādas uzkodas, tad treniņā pašam jāparūpējas par sevi. Var ielikt jakas kabatā vai josta somiņā ūdens pudeli, var piestāt pie kioska un nopirkt sulas paciņu. Ik pa pusstundai būtu jāpapildina zaudētais šķidrums ar kādu glāzi ūdens, kā arī der kāda uzkoda, lai papildinātu enerģijas krājumus.
Rīgas maratona rīkotājs Aigars Nords pirms dažiem gadiem paziņoja par savu nodomu piedalīties maratonā Uzlecošās saules zemē, un nosauca savu treniņprogrammu par “500 kilometru līdz Tokijai”. Tas gan nebija viņa pirmais maratons, tāpēc šim pasākumam viņš bija atvēlējis 80 dienas – gandrīz 3 mēnešus.
Matemātika tiešām vienkārša – ja sāc ar trīs skrējieniem nedēļā, kuros noskrien kopā 10 km, tad pakāpeniski palielini slodzi un skrien jau 20-30 km nedēļā, līdz spēj vienā reizē noskriet 25 km un 40 km nedēļā, tad ir nepieciešamas vismaz 16-18 nedēļas, lai noskrietu treniņos 500 kilometru. Pievienojam vēl kādu nedēļu cilvēciskajam slinkumam, neplānotām tulznām vai pavasara iesnām, un – pirmā maratona treniņu plāns gatavs! Tikai atceries skriet ar sirdi un ar prātu, nevis birokrātiski turēties pie papīra! Un studentu niķi mājasdarbus pildīt pēdējā naktī arī te neiederas.
Žila Verna romāna varoņi apceļoja pasauli 80 dienās. Veselīgs un trenēts cilvēks varētu šajā pašā laikā sagatavoties arī maratonam. Dažam vajadzētu arī vairāk laika, tāpēc 500 kilometri ir laba ceļa atzīme treniņu plānā. Ja neesi treniņos noskrējis 500 km, tad padomā divreiz, vai tiešām esi gatavs maratonam?!
Amatiera padomi garo distanču skrējējiem (#4 – Skriet ar sirdi un ar prātu)
Sirds ir fantastisks orgāns. Tas stādā bez apstājas teju simt gadu garumā. Patiesībā sirds ir ļoti gurds orgāns – uz katru sirdspukstu vienu trešdaļu laika tā strādā un divas trešdaļas laika tā atpūšas. Tieši tāpēc sirds arī spēj strādāt simts gadu garumā.
Pilnīga miera stāvoklī normāls pulss cilvēkam ir 60-80 sitieni minūtē. Slodzes laikā pulss var pieaugt divkārt un pat trīskārt, un pie augstāka pulsa samazinās arī sirds atpūtas laiks. Sirds gan ir muskulis, un kā ikvienu muskuli, arī sirdi var uztrenēt. Taču ir jādomā ne tikai par sirdi. Pieaugot slodzei, mainās arī ķīmiskie procesi organismā. Pie zemākas un vidējas slodzes organisms ražo nepieciešamo enerģiju, izmantojot skābekli un dedzinot taukus. Pie lielākām slodzēm organisms nespēj uzņemt nepieciešamo skābekļa daudzumu, un enerģijas ražošanai tiek izmantotas šūnu rezerves. Pie lielākām slodzēm tiek aizkavēta pienskābes izvadīšana no muskuļiem, kas var izraisīt sāpes un pat orgānu bojājumus. Ir jāuzmanās, lai Ilgstoša un intensīva slodze netrenētam organismam nenodarītu postu!
Mans draugs Pulsometrs
Cilvēkam pašam ir diezgan grūti pamanīt, kas notiek organismā. Aizdusa un sāpēs liecina, ka jau vairākas minūtes ir bijusi pārslodze, ar ko ķermenis nav ticis galā. Toties sirds ritms diezgan labi un laicīgi signalizē par to, kas notiek. Tāpēc pulsometrs ir vērtīgs draugs un padomdevējs gan iesācējiem, gan profesionāļiem.
Pulsometrs parasti ir veidots kā vienkāršs elektronisks rokas pulkstenis, kam komplektā ir ap krūtīm apliekama gumijas josta. Jostā ir iestrādāts bezvadu raidītājs, kas raida signālus uz pulksteni. Vienkāršākos pulsometrus, kas uzrāda pulsu un treniņa laiku ir nopērkams jau par 25-30 eiro. Dārgākos modeļos ir iestrādātā signāla kodēšana, lai pulsometrs nejauši neuztvertu cita skrējēja sirds signālus. Vēl dārgākos modeļos ir iestrādāts GPS koordināšu uztvērējs, kas ļauj aprēķināt noskrieto distanci un ātrumu, kāpumus, kā arī nosūtīt datus uz viedtālruni. Arī šeit ražotāji ir parādījuši savas spējas parūpēties par profesionāļiem un elektronikas gadžetu faniem.
Nav tik svarīgi apkarināties ar iekārtām, cik svarīgi saprast, kas notiek ar sirdi. Sporta ārsti iesaka zināt savu maksimālo pieļaujamo sirds ritmu, un ir arī noteikuši vairākas slodzes intensitātes zonas.
Viena no aptuvenām formulām maksimālā sirds ritma (MSR) aprēķināšanai ir šāda: MSR = 200 – Vecums. Atņemot no skaitļa 220 vecumu gados, iegūstam maksimālo sirds ritma skaitli. Tas nozīmē, ka 40 gadu vecumā jau ir jāizvairās ilgstoši pārsniegt sirds ritmu 180 sitieni minūtē. Katram cilvēkam šis skaitlis var atšķirties +/-15 sitienu minūtē robežās – atkarībā no dzimuma, ķermeņa svara, arī dažiem iedzimtības faktoriem. Tāpēc neskaidrību vai šaubu gadījumā labāk ir konsultēties ar speciālistiem.
Cilvēks dzīvo aerobajā zonā – kad pilnā mērā tiek izmantots skābeklis un enerģija ražota no taukiem un ogļhidrātiem. Vislabākais izturības treniņš, un arī visvairāk tauku tiek dedzināts, sportojot vidējas intensitātes zonā, kas ir ap 60-70% robežās no maksimālā sirds ritma jeb 140-155 sitieni minūtē.
Pulsa zonā 80-90% no MSR trenējas pieredzējuši sportisti. Šī ir anaerobā zona, kur skābeklis tiek izmantots pilnībā, un enerģijas ražošanai tiek izmantoti galvenokārt ogļhidrāti un šūnu rezerves. Netrenētam organismam ilgstoša atrašanās šādā slodzes zonā var būt bīstama.
Viens no maldīgiem priekšstatiem ir, ka ir jātrenējas tieši pie augstas slodzes. Profesionāļi trenē šādu izturību. Ja skrien savam priekam un veselībai, tad vispiemērotākā ir vidēja slodze, kurā vienlaikus tiek trenēta izturība un arī visvairāk dedzināti liekie tauki.
Vērojot savu pulsu skrējiena laikā, var pamanīt interesantas lietas. Gan treniņos, gan sacensībās cilvēki parasti startā “noraujas” un aizskrien. Ja aizskriesi līdzi baram, tad jau drīz ievērosi, ka pulss ir strauji uzkāpis līdz augšējām robežām. Tāpēc gan treniņš, gan pilsētas skrējiens būtu jāsāk ar labu iesildīšanos un arī rāmu skrējienu, pamazām paaugstinot tempu, ja sirds ritms to atļauj. Un pirmā pusstunda vispār paiet, kamēr organisms adaptējas pie slodzes un ritma. Tāpēc garajās distancēs jāsāk skriet prātīgi.
Man ir raksturīgs ātrāks sirds ritms, nekā formulas saka priekšā. Tāpēc brīnījos par citiem vīriem, kas man blakus skrēja ar pulsu 145, kamēr man bija vismaz 160. Varēju tādā ritmā turēt gan 10 kilometrus, gan pusmaratonu. Tomēr treniņu rezultātā arī man ir izdevies panākt, ka varu skriet vienu kilometru 6 minūtēs un 40 sekundēs, saglabājot pulsu ap 150-155 sitieni minūtē. Tie gan ir tikai mani cipari, un katram būtu jāatrod savs temps un savs komfortablais sirds ritms.
Es skrienu diezgan lēni, un es tāds neesmu vienīgais. Ja pamanu, ka pulss ir pamatīgi pakāpies, nekautrējos dažus desmitus metru arī pāriet soļos un atpūtināt sirdi. Dažkārt arī uzkāpju kādā stāvākā kāpumā tā vietā, lai skrietu. Tāpat arī pasmaidu un pamāju tiem, kas uzsauc – “Saņemies!”, “Sarauj!”. Es jau zinu, kā es skrienu, un kāpēc es skrienu. Visgrūtāk ir noturēties, kad ielas malā pūtēju orķestris vai diksilends uzrauj polkas un citus jestrus meldiņus. Arī pulsometrs uzreiz pamana manu prieku un raito soli.
Ir viens komforta rādītājs, pēc kā var vadīties tie, kam nav pulsometra. Ja skrējiena laikā tu vari mierīgi sarunāties ar blakus skrējēju, tas liecina, ka organisms strādā vidējas slodzes režīmā un tam pietiek skābekļa. Ja sarunāties kļūst grūti, tas liecina, ka slodze ir augstāka. Tāpēc ir labi skriet kopā ar kādu. Pilsētas skrējienā var redzēt, kā draugi skrien divatā vai trijatā un čalo – jauki! Ja esi trasē viens pats, tad vari sasveicināties un parunāties dažus kilometrus arī ar kādu svešinieku. Būs gan īsāks ceļš, interesanti pavadīts laiks, gan vieglāk regulēt savu slodzi.
Pilsētas maratonā trase ir savīta pa ielām līkumu lokumiem, Dažos posmos var redzēt pretim skrienot tos, kas jau ir aizsteigušies tev krietnu gabalu tev priekšā. Vērojot viņu sasarkušās sejas un smagās elsas, dažkārt nodomāju – kur gan viņiem tā jāskrien? 🙂
Amatiera padomi garo distanču skrējējiem (#3 – Apavi un zeķītes)
Vienreiz apskriet ap māju vai uzskriet uz pieturā pienākušu trolejbusu var pat augstpapēžu kurpēs. Tomēr, ja cilvēks nodomājis skriet desmit kilometrus vai pāris stundas, ir vērts parūpēties par kājām, sirdi un galvu.
Apavi un zeķītes
Savu pirmo pusmaratonu es noskrēju ar sporta kurpēm, ko biju nopircis parastā apavu veikalā. Biju atradis pietiekami ērtas un glītas botes, ko kādreiz uzvilkt uz ballīti zaļumos ar futbolu vai skolēnu un vecāku sporta dienu. Kad sāku skriet, laiku pa laikam iesāpējās potīte vai ceļgals, un to uztvēru pavisam mierīgi – ko gan var gribēt no nepieraduša organisma!
Tad es kādā skriešanas lietpratēju sarunā padzirdēju par dažādām gudrībām apavu izvēlē. Izrādās, ka skriešanai ir īpaši apavi, atšķirīgi no tenisa čībām vai basketbola botēm. Viens no ieteikumiem bija apavus pirkt sporta apavu veikalā, kurā ir skrejceliņš ar videokameru. Pirms maksāt par pirkumu, ar jaunajiem apaviem ir jāpaskrien un jāpaskatās, kā pēda piezemējas uz celiņa. Palēninājumā var noskatīties videokameras uzfilmētos kadrus un redzēt, vai apavi ir pēdas konstrukcijai un kustībām atbilstoši.
Izrādījās, ka manai pēdai vajag īpašu atbalstu, un manas vecās botes šajā ziņā bijušas tālu no pilnibas. Skatoties video, kā ar tām skrienu skrejceliņa, sāpēs savilkās seja. Arī manis paša noskatītās jaunās kurpes nepietiekami turēja pēdu vajadzīgajā virzienā. Meklējumi turpinājās, un tika pārcilāts pamatīgs kurpju plaukts, līdz atradām gan piemērotus, gan ērtus un arī glītus apavus. Rezultātā gan arī kurpju cena pieauga gandrīz divkārt. Budžetu jauno apavu pirkumam nācās palielināt, bet pievilcīga atlaide un zeķītes dāvanā palīdzēja nodzīt skopumu.
Es iegādājos savus pirmos un patiešām labus skriešanas apavus, un jau nākamajos skrējienos sajutu pamatīgu atšķirību. Nu varēju skriet gan padsmit kilometru, gan divdesmit, un nejust kājās neko vairāk, kā parastu nogurumu.
Pēc pāris gadiem, pērkot nākamos skriešanas apavus, pārdevējs pastāstīja ko vairāk par skriešanas zeķītēm. Arī te ir sava gudrība. Gargabalu skriešanai piemērotas ir zeķes, kas ir austas divos slāņos. Viens slānis pielīp pie kājas, otrs slānis pielīp pie kurpes. Visa rīvēšanās un cilāšanās apavos skriešanas laikā notiek starp šiem diviem auduma slāņiem. Sporta zinātnieki un ražotāji labi pastrādājuši – kopš lietoju šādas zeķītes, tulznas uz kājām arī vairs nav manītas, ja vien stundām ilgi neskrienu lietusgāzē.
Lai cik labas būtu iegādātās botas un zeķītes, nevajag taupīt šo pirkumu svētku dienām, piemēram, pilsētas maratonam. Vispirms vairākkārt būtu jāizskrien treniņos, gan īsākus, gan garākus gabalus – lai kāja pierod un arī lai apavi pierod. Un tad tik jāskrien, ja reiz pirkts skriešanai!
Skriešanas apavu pāris normāli kalpo kādus 1000 kilometrus vai pāris gadus. Ja apavi ir piemēroti, tad zole īpaši nedilst, taču audums papēža daļā ar laiku sāk irt. Arī īpašā gumija pāris gados un dažādos laika apstākļos pamazām zaudē savu elastību.
Ja par skriešanas apaviem ir samaksāti simt vai pat pārsimt eiro, tad apavu izmaksas uz vienu kilometru ir gandrīz tādas pašas kā degvielas izmaksas automašīnai. Teikt, ka skrienu tāpēc, lai taupītu degvielu, vairs nav īsti racionāli. Ir jāmeklē citi argumenti!
Bet par to, kā skriet ar sirdi un skaidru galvu – nākamajā nodaļā!
Amatiera padomi garo distanču skrējējiem (#2 – Iesildīšanās un atsildīšanās)
Koptreniņi Mežaparkā svētdienas rītos ir viens ļoti labs pasākums. Sabrauc desmitiem lielāku un mazāku skrējēju no tuvākām un tālākām apkaimēm. Visi kopā pavingro. Pēc tam visi skrien, katrs savā ātrumā un garumā. Pēc tam atkal izvingrinās. Un nākamajā svētdienā skrējēju pulciņš jau lielāks. Tātad kaut kas tur cilvēkus pievelk!
Iesildīšanās un atsildīšanās
Skriet var gandrīz katrs! Daži gan negrib, un dažiem arī nedrīkst. Tiem tad arī nav jāskrien. Bet, kas gribēs, tie skries. Lai vienkārši skrietu, lielu gudrību nevajag. Taču, lai skriešanas dēļ nesāpētu kājas, muguras un galvas, dažas gudrības ir jāapgūst!
Izrādās, iesildīšanās pirms skrējiena un atsildīšanās pēc skrējiena, ir svarīgas nodarbes. Šo es iemācījos, apmeklējot koptreniņus Mežaparkā svētdienas rītos. Tur mūs, skriešanas entuziastus un, acīmredzot arī vairākus lietpratējus, sagaidīja un pavadīja uzmanīgi treneri. Pirms katra skrējiena viņi mūs iesildīja un lika pildīt dažādus vingrinājumus. Vispirms bija pavisam lēns 3-4 minūšu skrējiens, lai organisms atmostas un iekustas asinis. Tad skrējiens pārgāja roku vicināšanā, palēcienos, zosu gājienā, ieskrējienos sānsolī, sīksolītī un galopā, lai izkustinātu vēl dažas muskuļu grupas. Tam visam sekoja vēl virkne stiepšanās, liekšanās un šūpošanās vingrinājumu, lai iedarbinātu dažus muskuļus, par kuru eksistenci, iespējams, daudzi nemaz nenojauta.
Ja nopietni pilda visus iesildīšanās uzdevumus, tad var paspēt pat iekarst un aizelsties. Svētdienas rītā varētu vēlēties arī laiskāku dienas sākumu. Nepacietīgie iesildīšanās vietā šajās 15 minūtēs jau būtu noskrējuši pāris kilometru, ar domu, ka iesildīsies skrienot. Taču treneri apgalvoja, ka vienkāršs skrējiens nespēj pilnvērtīgi sagatavot organismu slodzei.
Vienreiz par to arī pārliecinājos uz savas ādas. Oktobra mēnesī piedalījos skrējienā Siguldā. Kamēr atbraucu no Rīgas, noliku auto, sagatavoju visu nepieciešamo, līdz startam bija palicis pavisam maz laika. Arī laiks bija drēgns un vējains. Paļāvos, ka skrienot, iesildīšos. Tomēr sestajā kilometrā kājas muskuli sarāva tā, ka nācās vien stāties nost un klibot prom.
Svētdienas koptreniņos arī iemācījos, cik svarīgi ir atsildīties pēc skrējiena. Ja iesildīšanās vingrinājumi ir balstīti uz iešūpināšanos, locīšanos un ķermeņa daļu izvicināšanu, tad atsildīšanās vingrinājumi ir krietni mierīgāki. Nostiep kāju, atliec purngalu un sastingsti uz 20-30 sekundēm. Saliecies, satver savas potītes un lēni, lēni iztaisnojies. Ar katru vingrinājumu iestiep un pieturi katru izkustināto muskuli, lai tas atgriežas savā vietā un atgūst mieru.
Tomēr, ja ir auksts un vējains laiks, atsildīšanās vietā būtu prātīgi vispirms meklēt siltu telpu vai patverties automašīnas salonā. Skrējienu noslēgt ar saaukstēšanos vai plaušu karsoni nebūt nav laba doma.
Pareiza iesildīšanās un pareiza atsildīšanās dara brīnumus. Pat pēc pamatīga skrējiena un slodzes nākamajā dienā nejūt sāpes ne kājās, ne citās ķermeņa daļās. Ir prieks tā skriet, un gribas vēl.
Tas gan nenozīmē, ka uzreiz ir atkal jāskrien. Arī atpūtai ir sava nozīme. Bet par to citreiz.
>>>
Attēls no Lattelecom Rīgas Maratona treniņa Mežaparkā 05.03.2017:
Svētdien trenińu sezonu atklājām Ralfa Upmańa vadībā! Turpmāk tiekamies katru svētdienu Mežaparkā ar @AnitaKazemaka… twitter.com/i/web/status/8…—
Lattelecom Marathon (@RigasMaratons) March 07, 2017
Amatiera padomi garo distanču skrējējiem (#1 – Kāpēc tu skrien?)
Ja neskaita sporta nodarbības skolā, universitātē un armijā, tad skriet sāku pirms 8 gadiem. Šajā laikā esmu noskrējis 13 pusmaratonus, 2 maratonus un vēl simtiem kilometru treniņos.
Taču garo distanču skriešanā joprojām esmu amatieris. Krievu valodā ir vēl labāks vārds – “любитель”. Burtiskais tulkojums skanētu gandrīz kā “mīlētājs”, bet atbilstošāks pēc nozīmes būtu “cienītājs”. Jā, es esmu garo distanču cienītājs. Amatieris. Un sportā pat negrasos kļūt par profesionāli!
Katrā jomā ir vērts ieklausīties profesionāļu padomos, un esmu pateicīgs par pamācībām, ko pats esmu saņēmis no pieredzējušiem cilvēkiem. Un ar dažām no tām vēlos padalīties ar tiem, kuri vēl tikai domā – skriet vai neskriet, kā arī tiem, kuri skrien sava prieka pēc, un tāpat kā es nepretendē cīnīties par medaļām un kāpt uz pjedestāliem.
Skrien sava prieka pēc!
Kāpēc tu skrien? Es skrienu sava prieka pēc. Tā, vienkārši!
Bet sāku skriet, jo biju pārāk aizsēdējies birojā. Vajadzēja tikt ārā svaigā gaisā un izkustēties. Vispirms sāku iet pastaigās, taču tas šķita pārāk vienmuļi. Tāpēc kādu dienu nolēmu uzvilkt sporta tērpu un paskriet – tāda nodarbe vismaz izskatīsies nopietnāk, nekā bezmērķīga iešana. Pirmoreiz skrienot, jutos kā smilšu maiss. Daudzus gadus biju arī smēķējis, tāpēc nebrīnījos, ka pēc pāris minūtēm jau biju arī aizelsies. Un jau pēc pārsimts metriem lēna skrējiena jau atkal vajadzēja pāriet soļos.
Pirmie skrējieni tiešām bija kā pastaigas ar pārskrējieniem. Bet kādu dienu arī apjautu, ka jau varu noskriet veselu kilometru! Pēc tam parādījās prieks, ka, ik pa laikam pārejot soļos, varu pieveikt arī 3 kilometrus. Savu smilšu maisu nu jau varēju kustināt teju pusstundu!
Bija agrs pavasaris, gluži kā tagad, kad pirms astoņiem gadiem sāku skriet. Kādu dienu manu uzmanību piesaistīja reklāma, kas aicināja pēc pāris mēnešiem uz Rīgas Maratonu un jau tuvākajā svētdienā uz koptreniņiem Mežaparkā. Nolēmu gatavoties, lai noskrietu vismaz īsāko – 5 kilometru distanci. Taču izrādījās, ka 5 kilometrus spēju noskriet jau pēc dažiem treniņiem. Turpināju skraidīt divas vai trīs reizes nedēļā. Pats brīnījos, kā pieauga mani kilometri. Dažas nedēļas pirms notikuma sapratu, ka spēka un dūšas ir diezgan, lai pieteiktos uz pusmaratonu.
Tā arī bija! Finiša taisnē pie “Arēnas Rīga” mani apsteidza maratona līderi ar motociklu eskortu, un es finišēju kādu minūti aiz viņiem. Tiesa, viņi bija noskrējuši 42 kilometrus, kamēr es tikai 21. Pilsētas maratonā ir tā burvība, ka visā trases garumā skatītāji tevi uzmundrina, un arī paši skrējēji viens otram pamāj – neatkarīgi no distances un neatkarīgi no rezultāta. Saņemt finiša taisnē uzvarētāja cienīgas gaviles arī bija patīkami, pat, ja tās nebija gluži pelnītas. Varbūt arī tāda ir iesācēja veiksme?
Tā arī es skrienu. Lai izkustinātu savu smilšu maisu. Lai sajustos labi. Skrienu, lai pamātu pretim- un līdzskrējējiem. Laiku pa laikam piedalos arī kādos pilsētu skriešanas svētkos, lai gūtu prieku par to, ka varu skriet kopā ar citiem, varu noskriet un varu smaidīgs ieskriet finišā.
Un rezultātam nav īpašas nozīmes. Joprojām līderi skrien vismaz divreiz ātrāk par mani, un arī lielākā daļa skrējēju pamanās aizskriet man tālu priekšā. Nekautrējos arī pāriet soļos, piestāt un izlocīt kājas, kad sajūtu vajadzību pēc īsas atelpas.
Nesen lasīju Haruki Murakami grāmatu “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Ievēroju vairākas līdzības, kāpēc mēs skrienam. Tomēr viņam bija svarīgi, skrienot garos gabalus nekad nepāriet soļos. Un zinu vēl vairākus cilvēkus, kam šāds princips ir svarīgs. Te nu mēs esam pilnīgi atšķirīgi. Nu, piedodiet, ja jums tas tik svarīgi!
Esmu dzirdējis arī dažus sakām, ka viņu mērķis ir noskriet pusmaratonu zem divām stundām vai ātrāk par stundu četrdesmit. Es priecājos gan tad, ja pusmaratonā finišēju 2 h 15 min, gan tad, kad bija 2h 40 min. Es taču finišēju! Cilvēki ir dažādi. Es skrienu tā, lai finišā varētu pasmaidīt.
Un kāds ir Tavs prieks skriet?
<Nākamajā reizē parunāšu par iesildīšanos un atsildīšanos. To es iemācījos Mežaparka koptreniņos. Tas ir ļoti svarīgi, lai kājas nesāpētu!>
Paldies, Mīļie!
Prognozes 2015. gadam
Visi, kam nav slinkums, un visi, kam tāds darbs, dalās ar savām prognozēm 2015. gadam. Katram ir sava metode un katram ir savs skatījums. Kas skatās Zvaigznēs un kalendāros, piesauc Kazu ar tās ziņkārību un spītību. Kas seko naftas cenām vai nu berzē rokas, vai griež zobus. Kas skatās kartē, groza galvu gan uz Rietumiem, gan Austrumiem, tuviem un tāliem.
Man arī tāds darbs – gan domāt, gan rīkoties, tāpēc arī man ir savas prognozes 2015. gadam. Un šīs prognozes ir pateikuši priekšā gan gudri ļaudis, gan kartes un cipari, gan čukstējusi pieredze un iekšējā balss.
Ja 2014. gads bija nemierīgs un satraucošu notikumu pilns, tad 2015. gads būs sarežģīts diezgan. Nemieri austrumos un dienvidos nav norimuši. Naftas cenas un valūtu kursi turpina šūpoties noteiktos virzienos, jaunie valdības, prezidentūras un plānošanas periodi nupat kā sākušies. 2015. gads būs pārejas periods uz kaut ko jaunu, nezināmu. Gandrīz kā ikkatrs jauns gads. Reti kad ir bijis gads, kuru atnākot mēs varam atslābt un laimīgi noelsties – „Tagad gan būs jauki!”
1. Jauns vilnis ekonomikas attīstībā.
Ekonomika – gan „lielā”, gan tā, kas „mikro” – gluži kā atspere reaģē uz pasaules norisēm. Ja parādās nauda – parādās mājas un ražotnes. Ja pazūd darbaspēks – pazūd arī uzņēmumi. Ja parādās pieprasījums – parādās arī piedāvājumi. Ja ir aitas, uzrodas arī cirpēji. Tas, kas notiek pasaulē, Latvijā un mūsu pilsētās un ciemos – atstās iespaidu uz ekonomiku visās tās izpausmēs. Mainīsies cenas, piedāvājumi, ražošanas procesi, noteikumi. Viss viļņosies gluži kā purvā. Kādu gabalu var pārskriet, bet var arī iestigt pavisam negaidīti. Biznesam dzīve nekļūs vienkāršāka, un būs nepieciešams pielāgoties tai pasaulei, kāda veidojas apkārt.
2. Speciālistu un profesionāļu deficīts.
Ne jau pirmo gadu ir situācija, kad Valstī ir it kā liels bezdarbs, bet vajadzīgos cilvēkus atrast ir grūti. Vai nu tie cilvēki nav īstajā vietā un laikā, vai īstais mirklis ir palaist garām. Atrast labu darbinieku – tas būs notikums un svētki. Arī ar masu profesijām ir līdzīgi, un daži ražotāji ir pārvietojuši savus sapņu plānus uz citām teritorijām. Cilvēku un kompetenču trūkums uzliek vadītājiem īpašu un radošu izaicinājumu – kā tikt galā ar darbiem?!
3. Tehnoloģiju uzplūdi.
Ir pienācis laiks, kad automašīna ir jaudīgs kompjūters ar dzinēju un riteņiem. Kad skolēnam kabatā ir piekļuve pie pasaules gudrākajām smadzenēm un lielākajām bibliotēkām. Laiks, kad viens paraksts uz papīra ir nevis mākslinieciska izsauksmes forma, bet krampjos sažņaugtās rokas vaids. Kādu karstu pīrādziņu vai aukstu saldējumu vēl var nopirkt bez Online pieslēguma, viss pārējais jau ir tīmeklī. Vai tīmeklī iebūvēts, vai sapinies – tas kā nu kuram, bet informācijas tehnoloģijas un arī dažādi citi tehnoloģiski jauninājumi nāk modē un ienāk sadzīvē. Lai arī biznesa pamatprincipiem ir simt un tūkstoš gadu, tehnoloģiju pūķis tiem min uz papēžiem un elpo pakausī. Vai šīs pūķis visu nodedzinās, vai pacels brīnišķīgā ceļojumā pār pasauli – atkarīgs no tā, kā izdosies ar to sadraudzēties.
4. Konkurence par visu un nez no kurienes.
Senos laikos viss bija gana vienkārši – cilvēki gulēja gultā, mazgājās pirtī, ēda virtuvē. Nu viesnīcā pa dienu ir vairāk apmeklētāju nekā pa nakti. Nu TV kompānijas tirgo elektrību. Nu mašīna, ar ko tu brauc ikdienā, pieder bankai. Un pusdienas ēd benzīntankā. Kas ir tavs bizness šodien un kas ir tavi konkurenti? Par ko klients izvēlēsies tērēt savu naudu – par ikdienas pārtiku vai par sarežģītu tālruni? Nozarēm vairs nav stingru robežu, arī pilsētām un valstīm nav robežu. Tu vari strādāt tālu laukos un ražot produkciju klientam otrā pasaules galā. Un pastkastē pāris dienās saņem sūtījumu no otra pasaules gala. Ja biji pirmais puisis ciemā, tad pēkšņi šajā ciemā ir miljards iedzīvotāju. Un arī starp miljardu tu vari būt viens vienīgais.
5. Laiks iet.
Katrs gads pieliek klāt vienu gadu. Tas pieliek klāt vienu gadu mūsu pieredzei. Pieliek klāt vienu jaunu izlaiduma klasi un absolventu kursu. Tas atnes jaunus izgudrojumus, jaunus risinājumus un arī jaunas problēmas. Un ar katru gadu par vienu gadu noveco mūsu zināšanas, mūsu pieredze, kā arī mūsu prāts un ķermenis. Atziņas, idejām, plāniem un risinājumiem arī ir savs derīguma termiņš. Dažam tas ir kā antīkai monētai – ar katru gadu tas kļūst vērtīgāks. Bet citam – kā ziedam – jau pēc īsa mirkļa tas novītis un pēc ilgāka pavisam sairis. Laiks iet! Ir laiks iet laikam līdzi! Ir laiks mācīties, mainīties, mainīt sevi un mainīt savu biznesu. Lai pats un bizness kļūst vērtīgs kā mākslas darbs, nevis sabirst pīšļos kā zieds.
***
2015. gads būs īpašs. Ar notikumiem, priekiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem – tas būs, noteikti būs īpašs. Lai šos notikumus izbaudītu, tiem ir jāgatavojas – jāvēro, jādomā, jāplāno un jāīsteno.
2015. gads būs parasts – tas noteikti būs citāds nekā iepriekšējais – kā parasti! Tas atnesīs negaidītus un neplānotus pārsteigumus – kā parasti! Tajā būs veiksmes un neveiksmes, prieki un vilšanās – kā parasti! Tāpēc šim gadam ir jāgatavojas – jāvēro, jādomā, jāplāno un jāīsteno!
Lai mums visiem šis gads ir piedzīvojumiem, panākumiem un labiem notikumiem bagāts!
Dīvaiņi Rīgā…
Attēls Posted on Updated on
Visādi dīvaiņi Rīgā: Vieni Dīvaiņi ar dīvainiem riteņiem braukā. Citi Dīvaiņi ar dīvainiem auto pa dīvainām ielām braukā. Vēl kādi Dīvaiņi tos Dīvaiņus bildē…
Māris Millers 