Month: marts 2011
Gandrīz triloģija
Skat, gada pirmais ceturksnis ir aizlidojis vēja spārniem. (Ja paskatās manā blogā, tad aizlidojis ir arī iepriekšējais pusgads 😉 Tāpēc, kaut vai kārtības labad, vajadzētu pārlaist skatienu pāri un atzīmēt dažus spilgtākos notikumus un iespaidus.
Šis ceturksnis ir bijis bagātīgs. Bagātīgs visās nozīmēs. Vispirms tas bija bagātīgs ar sniegu – kupenas ap māju sāka augt jau novembrī. Un arī tagad, kad saulīte jau silda krietni, viena otra ledus un dubļu skulptūra vēl rotā tos laukumus, ko pēc dažām nedēļām varēs jau atkal saukt par zālājiem. Par to, kā daba spēlējas – varētu pat sarīkot bilžu galeriju!
Daba paspēlējās vēl vairāk Japānas krastā. Jocīga un nelāga sajūta pārņēma tajā piektdienā, kad cunami vilnis noslaucīja piekrasti. Dienā es vadīju semināru un semināra noslēguma daļā mēs vēl pārrunājām Austrumu menedžementa metodes un īpatnības, Toyota ražošanas organizācijas principus un cik tie ļoti atšķiras no mūsu zemē un mūsu platuma grādos pieņemtajiem. Un tūlīt pēc semināra, skatoties ziņu videosižetu, savām acīm redzēt – kā vilnis samaļ mājas, siltumīcas, kuģus un mašīnas… – sirreāla sajūta – it kā nupat pats tur būtu bijis…
Vēl par cunami vilni atcerējos, kad Siguldas kamaniņu trasē braucu ar “Vučko” kamanām. Tu lido pa ledus koridoru lejup ar ātrumu 50…60 km/h un saproti, ka šajā minūtē Tu pats vairs nevari pilnīgi neko ietekmēt. Vienīgā atšķirība no cunami – Tu vēl vari paļauties uz tiem, kas būvēja trasi, būvēja kamanas – ka viņi izdarījuši savu darbu godprātīgi, un arī tie, kas sēž Tev blakus – turēsies stingri un kopā. Bet šī minūte tomēr atgādināja, ka dažreiz Tu esi tāds maziņš puteklītis, ko pavisam viegli daba un pasaule var ieraut lielos virpuļos.
Vēl es gribu īpaši atzīmēt, iespējams, labāko atsauksmi, ko cilvēks var pateikt par stratēģijas pārskatā paveikto. Pēc trīs dienu darba viens no vadības grupas cilvēkiem teica: “Tagad mēs zinām, kas un kā mums ir jādara, tagad es zinu, ka mēs varam viens uz otru paļauties, un tagad arī Dievs mums palīdzēs!” Un būt klāt šādā brīdī – tā ir patiešām laba sajūta!
Tie ir tikai daži zīmīgi mirkļi. Un sanāk gandrīz kā no Annas Brigaderes triloģijas nosaukuma – Dievs, Daba, Darbs. Bet varbūt nav nekā nejauša – un viss ap to arī vien grozās?
Māris Millers 