Garām ejot…
Dīvaiņi Rīgā…
Attēls Posted on Updated on
Visādi dīvaiņi Rīgā: Vieni Dīvaiņi ar dīvainiem riteņiem braukā. Citi Dīvaiņi ar dīvainiem auto pa dīvainām ielām braukā. Vēl kādi Dīvaiņi tos Dīvaiņus bildē…
Kā to kuģi nosauks, tā viņš arī peldēs!
Šis ir citāts no bērnības dienu multenes par kādu jestru kapteini, kurš uzbūvēja jahtu, lai piedalītos sacensībās. Un viņam bija liela taisnība – daudz kas ir atkarīgs no tā, kādā vārdā lietas nosauc.
Pirms dažām dienām TV bija tiešraides diskusija ar ekspertiem un skatītājiem par to, kā strādā Valdība un parlaments. Vieni tos, kas pie pašlaik ir pie varas un pieņem atbildīgus lēmumus sauca par “Varas eliti”, taču kāds eksperts lietoja jēdzienu “Politikas veidotāji”. Divi dažādi nosaukumi vienam un tam pašam objektam. Kāda ir atšķirība?
“Varas elite” norāda uz statusu. Tas nozīmē, ka ir runa par cilvēkiem kaut kur augšā. Jau “Elite” vien jau daudziem rada nepatiku vai greizsirdību. Un divu vārdu savienojumā “Varas elite” tiek ielikts vēl vairāk iepriekš ieprogrammētas negatīvas attieksmes.
Savukārt “Politikas veidotāji” runā par darbu, kas tiek darīts. Politika var patikt vai ne, bet tā ir pietiekami sarežģīta lieta. Veidošana arī ir pietiekami sarežģīts darbs. Tātad jēdzienā “Politikas veidotāji” tiek akcentēts, cik šis darbs ir sarežgīts un atbildīgs.
Izvēloties, kādā vārdā saukt lietas, cilvēkus vai parādības, par ko gribam runāt, mēs radām un ieprogrammējam arī attieksmi. Daži to dara tīšām, citiem tas iznāk neapzināti vai netīši.
Publikācijā, kas veltīta klimata jautājumu komunikāijas aspektiem (Autori Richard Sommerville un Susan Joy Hassol, raksta oriģināls šeit: http://climatecommunication.org/wp-content/uploads/2011/10/Somerville-Hassol-Physics-Today-2011.pdf) ir pievienota interesanta tabula, kurā ir parādīti vairāki jēdzieni, ko lieto zinātnieki, un kā to saprot plašāka sabiedrība. Ir pārsteidzoši, cik šķietami nevainīgus profesionālus jēdzienus var interpretēt pat pretēji sākotnējai nozīmei!
Tagad padomāsim, kādus jēdzienus mēs lietojam savos uzņēmumos? Stratēģija, mērķi, struktūra, procesi, procedūras, atskaite, sanāksme, pilnvaras, rīkojums, produkts, piedāvājums, pienākumi, …
Vai tas, kas ar to domāts un kā tos saprot, ir viens un tas pats?
Es par pozitīvismu!
Vēroju ziņas, publikācijas presē, komentārus portālos un replikas biznesa pasākumos un ko ļoti bieži var ieraudzīt?
Politiķi viens otru salīdzina gan ar tārpiem, gan ar sabrauktiem ezīšiem. Politikas komentētāji arī atļaujas vienu nosaukt par Lempi, citu par „Rižo”. Portālu komentāros vispār ar darvu tiek aplieti gan mākslas pasākumi, gan biznesa ieceres. Katrs jauns censonis vai viedokļa paudējs vispirms saņem ņirdzīgu komentāru devu un tikai pa retam kādu uzmundrinājumu vai pateicību. Pat godprātīgi centieni atmaskot kādu kontrabandistu, kāpu izbraukātāju, nodokļu nemaksātāju vai kukuļdevēju tiek noniecināti vai apņirgti. Un par ko tik cilvēki nevēršas tiesā – par viedokli, par iepirkumu konkursiem, par atlaišanu no darba un pat par valsts un ekonomikas glābšanas centieniem.
Tā vien šķiet, ka pat ģeniālos brāļus no seriāla „Skaitļi” – matemātikas profesoru, kas palīdz brālim policistam atklāt noziegumus mūsu sabiedrība vispirms apvainotu korupcijā un savtīgā nodokļu maksātāju naudas tērēšanā.
Reklāma, kas nesen parādījās ielās, atgādināja man pavecu anekdoti – „Pēc visa tā, ko valdība ir izdarījusi ar tautu – valdībai tauta būtu jāapprec”. Man gan liekas, ka arī dažam pēc tā visa, ko ir pasacījis un izdarījis, būtu jāapprec arī kāds politiķis, uzņēmējs vai mākslinieks.
Pirms vairākiem gadiem kādā grāmatā izlasīju interesantu domu: Cilvēkiem, lai dzīvotu – vajag enerģiju. Un vienkāršākais, banālākais veids, kā šo enerģiju iegūt ir – atņemt to otram – caur apvainojumu, caur pāridarījumu. Bet ir arī citi veidi, kā saņemt daudz vairāk enerģijas – no dabas skaistuma, no upes plūduma, no vēja varenības. Arī caur mīlestību un labestību var iegūt daudz enerģijas. Bet cilvēki sava slinkuma, nezināšanas vai bezspēka dēļ iet vienkāršāko ceļu, un rezultātā apzog gan citus, gan vēl vairāk sevi.
Ko teikt, ko domāt un darīt – tas nu lai paliek katra paša ziņā, bet es esmu par pozitīvismu! Ir labi pateikt paldies tam, kurš izdarījis, ko labu. Ir labi uzmundrināt to, kurš cenšas. Ir labi palīdzēt tam, kurš pats vēl netiek galā. Un ir labi izdarīt ko labu – par prieku tev, par prieku sev un ļautiņiem par prieku. Un ir labi arī dažkārt pabūt ar sevi – izbaudīt šo vietu un šo mirkli!
Un, ja nu kāds grib arī to nosaukt par savtīgumu – tad lai sauc – taču par pozitīvu savtīgumu!
Gandrīz triloģija
Skat, gada pirmais ceturksnis ir aizlidojis vēja spārniem. (Ja paskatās manā blogā, tad aizlidojis ir arī iepriekšējais pusgads 😉 Tāpēc, kaut vai kārtības labad, vajadzētu pārlaist skatienu pāri un atzīmēt dažus spilgtākos notikumus un iespaidus.
Šis ceturksnis ir bijis bagātīgs. Bagātīgs visās nozīmēs. Vispirms tas bija bagātīgs ar sniegu – kupenas ap māju sāka augt jau novembrī. Un arī tagad, kad saulīte jau silda krietni, viena otra ledus un dubļu skulptūra vēl rotā tos laukumus, ko pēc dažām nedēļām varēs jau atkal saukt par zālājiem. Par to, kā daba spēlējas – varētu pat sarīkot bilžu galeriju!
Daba paspēlējās vēl vairāk Japānas krastā. Jocīga un nelāga sajūta pārņēma tajā piektdienā, kad cunami vilnis noslaucīja piekrasti. Dienā es vadīju semināru un semināra noslēguma daļā mēs vēl pārrunājām Austrumu menedžementa metodes un īpatnības, Toyota ražošanas organizācijas principus un cik tie ļoti atšķiras no mūsu zemē un mūsu platuma grādos pieņemtajiem. Un tūlīt pēc semināra, skatoties ziņu videosižetu, savām acīm redzēt – kā vilnis samaļ mājas, siltumīcas, kuģus un mašīnas… – sirreāla sajūta – it kā nupat pats tur būtu bijis…
Vēl par cunami vilni atcerējos, kad Siguldas kamaniņu trasē braucu ar “Vučko” kamanām. Tu lido pa ledus koridoru lejup ar ātrumu 50…60 km/h un saproti, ka šajā minūtē Tu pats vairs nevari pilnīgi neko ietekmēt. Vienīgā atšķirība no cunami – Tu vēl vari paļauties uz tiem, kas būvēja trasi, būvēja kamanas – ka viņi izdarījuši savu darbu godprātīgi, un arī tie, kas sēž Tev blakus – turēsies stingri un kopā. Bet šī minūte tomēr atgādināja, ka dažreiz Tu esi tāds maziņš puteklītis, ko pavisam viegli daba un pasaule var ieraut lielos virpuļos.
Vēl es gribu īpaši atzīmēt, iespējams, labāko atsauksmi, ko cilvēks var pateikt par stratēģijas pārskatā paveikto. Pēc trīs dienu darba viens no vadības grupas cilvēkiem teica: “Tagad mēs zinām, kas un kā mums ir jādara, tagad es zinu, ka mēs varam viens uz otru paļauties, un tagad arī Dievs mums palīdzēs!” Un būt klāt šādā brīdī – tā ir patiešām laba sajūta!
Tie ir tikai daži zīmīgi mirkļi. Un sanāk gandrīz kā no Annas Brigaderes triloģijas nosaukuma – Dievs, Daba, Darbs. Bet varbūt nav nekā nejauša – un viss ap to arī vien grozās?
Maza mājiņa, kas izturējusi lielo vētru
Svētdien Rīgā plosījās liela vētra, kas nodarījusi pamatīgus postījumus parkos. Maza mājiņa, kas brīnumainā kārtā paglabusies no katastrofas – koks nokritis vien ~20 cm atstatu. Veicas taču 😉
Stāvvieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām… un ar īpašām spējām!
Tāds moments noķerts Vakarbuļļu pludmales autosvtāvvietā. Līdz Polijai gan vēl tālu, un labi vien, ka tālu!
Velo statīvs Nordeķu parkā. Kārtībai jābūt!
Šī vakara pastaigas prieks – arī bērni (vai vismaz viņu vecāki) radinās ievērot kārtību!
Ziemas prieki
Rīga piesnigusi. Vakar viens puišelis ar “ābolīti” slidinājās no kādas milzīgas sniega kupenas. Vēlāk izrādījās, ka tā bija apsnigusi un sen nekustināta automašīna. Uzmaniet savus bērnus un rūpējieties par saviem braucamajiem!
Māris Millers 