Month: maijs 2010
Kāpēc klibo pārmaiņu vadība uzņēmumos?
Var droši teikt, ka nekas šajā pasaulē nav mainījies – kā pirms divdesmit gadiem pārmaiņas daudzos uzņēmumos notika smagi, tāpat arī šodien – ļoti, ļoti, ļoti daudz labi iecerētu projektu ievelkas, pārtērē plānotos līdzekļus vai nesasniedz cerēto, un dažkārt pat nodara patiesu postu biznesam.
Gribētos jau cerēt, ka tās tikai paša subjektīvās sajūtas vai vienkārši ir „palaimējies” uzskriet uz tiem, kam nav paveicies, bet tā gluži nav! Ja pastudē dažādus pētījumus – arī tie aizdomas vien apstiprina – kāds apgalvo, ka 85%, cits apgalvo, ka pat 95% projektu un pārmaiņu pasākumu nesasniedz mērķi, pārtērē budžetu vai iekavē termiņus. Lai vai kādi cipari, bet tie liecina nevis par to, ka vien dažiem neveicas, bet par to, ka tikai dažiem izdodas īstenot pārmaiņas veiksmīgi.
Kā tad tā? Ir taču 21. gadsimts – cilvēki visapkārt ir ieguvuši labu izglītību, var brīvi iepazīt un pārņemt citu uzņēmumu un citu vadītāju pieredzi, var lasīt grāmatas un dabūt atbildes internetā – un tik un tā – neiet… Kur ir tas suns aprakts?
Interesanti ir tas, ka „pa lielam” viss ir kārtībā – gan tehnoloģijas ir izvēlētas pareizās, gan struktūra un biznesa modelis ir bijis izēvelēts atbilstošs. Arī procesi bijuši aprakstīti, konkursi izsludināti un apmācības noorganizētas. Viss svarīgākais taču tiek izdarīt pareizi un labi. Kur tad ir tā sāls? Bet tā sāls un tas suns bieži vien ir jāmeklē tieši sīkumos. Daudziem patiešām tie šķitīs sīkumi, bet tomēr – tie ir svarīgi sīkumi!
Viens tāds sīkums ir komunikācija. Ir izdomātas labas lietas, aprakstītas uz papīra, izplānotas un izrēķinātas – tikai neviens cits par tām nezina. Un tas, kas paliek vienam vai pāris cilvēkiem prātā, ir nezināms un nesaprotams pārējiem. Tāpēc viņi sāk tulkot zīmes un notikumus pa savam, rīkoties pa savam, un lielākoties ne tā, kā mēs to gaidījām vai iecerējām. Cik bieži mēs nerunājam ar cilvēkiem, jo vēl nav īsti ko teikt, nemākam skaisti runāt vai arī pašiem vēl trūkst pārliecības, ka iecerētais izdosies?
Citu sīkumu var nosaukt par līderību. Ja priekšnieks nav izrādījis un pateicis citiem, ka tas ir svarīgi – svarīgi viņam vai svarīgi kompānijai, tad kā citi var to zināt, ka ir jāceļas kājās un kaut kur jāiet, kaut kas jādara? Un vēl jo vairāk, ja valdes locekļi vai īpašnieki vēl savā starpā nevar vienoties, ko darīt un ko ne – tad kā lai citi zina, ko viņiem darīt? Tāpat kā suns spēj sajust cilvēka bailes, tā arī organizācijā cilvēki sajūt savu līderu vienaldzību vai bailes, un pārstāj sekot viņiem!
Un vēl viens sīkums – plānošana. Var cerēt, ka viens cilvēks spēj paturēt prātā gan to, kas jādara, gan to, kā lietas ietekmē viena otru. Var cerēt, ka spēj, bet bieži vien nespēj. Tāpat viņš nespēs iedomāties un paturēt prātā tās lietas, ko viņš vispār nezina un pats nepārzina. Tāpēc lai cik labs un talantīgs būtu pats vadītājs vai viņa norīkotais projekta vadītājs – vajag iesaistītajiem un zinātājiem vien sēsties pie viena galda un likt kopā – kādi ir nepieciešamie darbi, laiks, cilvēki, nauda un kā tas viss saistās kopā. Un ne tikai runāt par to, bet arī pierakstīt – lai patiešām veidotos skaidrība un pārliecība. Šis ir sīkums, ar kuru patiesībā būtu arī jāsāk. Un patiesībā – tas nemaz nav sīkums, tāpat kā daži iepriekš pieminētie…
Visi koncentrējas uz „lielajām lietām” – būvē rūpnīcas, apvieno uzņēmumus, optimizē procesus, modernizē iekārtas. Bet uz sīkumiem – plānošanu, komunikāciju un vadības aktīvu iesaistīšanos ekonomē, domādami, ka viss notiks tāpat un gan jau viss nokārtosies. Bet nenotiek un nenokārtojas vis! Un tad jau šī taupība dārgi maksā.
Tas varbūt ir mazs mierinājums, bet tā ir tāda globāla parādība – visā pasaulē uzņēmumi un vadītāji netiek pietiekami sekmīgi galā ar iecerētajiem projektiem un pārmaiņām. Bet vai var ko vērst par labu – lai mans projekts un mans uzņēmums nevis papildinātu neveiksmju statistiku, bet būtu tas retais un veiksmīgais? Citās nozarēs jau esam mācījušies – mēs sava IT sistēmas un grāmatvedību taču uzticam speciālistiem? Arī mārketingā izmantojam profesionāļu skatījumu un kompetenci! Arī pārmaiņu vadība ir zinātne un dažam arī profesija, tāpēc pārmaiņu vadīšanai ir jāpieiet profesionāli. Ja vadītājs grib, lai iecerētais izdodas, tad – vai nu pašam jāapgūst projektu un pārmaiņu vadības pamati, vai jādod uzdevums profesionālam projektu vadītājam, vai arī jāpieaicina pārmaiņu procesā kompetents padomnieks.
Māju cilvēks apdrošina nevis tāpēc, ka gaida ugunsgrēku, bet, lai nelaimes gadījumā nepaliktu pliks un bezspēcīgs. Uzņēmumu pārmaiņu projektos ugunsgrēki notiek bieži, tāpēc uz laimīgu gadījumu cerēt vien nevar, un ar apdrošināšanu vien arī nepietiks. Ir vērts padomāt, cik uzņēmumam izmaksā viena nokavēta diena, viens neveiksmīgs projekts vai viens nepabeigts darbs. Tas palīdzēs izlemt, cik ir vērts ieguldīt, lai projekts beigtos laikā, sasniegtu mērķi un iekļautos budžetā. Un, jo ātrāk šo investīciju veic, jo tā ir mazāka.
Māris Millers 