Amatiera padomi garo distanču skrējējiem (#3 – Apavi un zeķītes)

Vienreiz apskriet ap māju vai uzskriet uz pieturā pienākušu trolejbusu var pat augstpapēžu kurpēs. Tomēr, ja cilvēks nodomājis skriet desmit kilometrus vai pāris stundas, ir vērts parūpēties par kājām, sirdi un galvu.

Apavi un zeķītes

Savu pirmo pusmaratonu es noskrēju ar sporta kurpēm, ko biju nopircis parastā apavu veikalā. Biju atradis pietiekami ērtas un glītas botes, ko kādreiz uzvilkt uz ballīti zaļumos ar futbolu vai skolēnu un vecāku sporta dienu. Kad sāku skriet, laiku pa laikam iesāpējās potīte vai ceļgals, un to uztvēru pavisam mierīgi – ko gan var gribēt no nepieraduša organisma!

Tad es kādā skriešanas lietpratēju sarunā padzirdēju par dažādām gudrībām apavu izvēlē. Izrādās, ka skriešanai ir īpaši apavi, atšķirīgi no tenisa čībām vai basketbola botēm. Viens no ieteikumiem bija apavus pirkt sporta apavu veikalā, kurā ir skrejceliņš ar videokameru. Pirms maksāt par pirkumu, ar jaunajiem apaviem ir jāpaskrien un jāpaskatās, kā pēda piezemējas uz celiņa. Palēninājumā var noskatīties videokameras uzfilmētos kadrus un redzēt, vai apavi ir pēdas konstrukcijai un kustībām atbilstoši.

Izrādījās, ka manai pēdai vajag īpašu atbalstu, un manas vecās botes šajā ziņā bijušas tālu no pilnibas. Skatoties video, kā ar tām skrienu skrejceliņa, sāpēs savilkās seja. Arī manis paša noskatītās jaunās kurpes nepietiekami turēja pēdu vajadzīgajā virzienā. Meklējumi turpinājās, un tika pārcilāts pamatīgs kurpju plaukts, līdz atradām gan piemērotus, gan ērtus un arī glītus apavus. Rezultātā gan arī kurpju cena pieauga gandrīz divkārt. Budžetu jauno apavu pirkumam nācās palielināt, bet pievilcīga atlaide un zeķītes dāvanā palīdzēja nodzīt skopumu.

Es iegādājos savus pirmos un patiešām labus skriešanas apavus, un jau nākamajos skrējienos sajutu pamatīgu atšķirību. Nu varēju skriet gan padsmit kilometru, gan divdesmit, un nejust kājās neko vairāk, kā parastu nogurumu.

Pēc pāris gadiem, pērkot nākamos skriešanas apavus, pārdevējs pastāstīja ko vairāk par skriešanas zeķītēm. Arī te ir sava gudrība. Gargabalu skriešanai piemērotas ir zeķes, kas ir austas divos slāņos. Viens slānis pielīp pie kājas, otrs slānis pielīp pie kurpes. Visa rīvēšanās un cilāšanās apavos skriešanas laikā notiek starp šiem diviem auduma slāņiem. Sporta zinātnieki un ražotāji labi pastrādājuši – kopš lietoju šādas zeķītes, tulznas uz kājām arī vairs nav manītas, ja vien stundām ilgi neskrienu lietusgāzē.

Lai cik labas būtu iegādātās botas un zeķītes, nevajag taupīt šo pirkumu svētku dienām, piemēram, pilsētas maratonam. Vispirms vairākkārt būtu jāizskrien treniņos, gan īsākus, gan garākus gabalus – lai kāja pierod un arī lai apavi pierod. Un tad tik jāskrien, ja reiz pirkts skriešanai!

Skriešanas apavu pāris normāli kalpo kādus 1000 kilometrus vai pāris gadus. Ja apavi ir piemēroti, tad zole īpaši nedilst, taču audums papēža daļā ar laiku sāk irt. Arī īpašā gumija pāris gados un dažādos laika apstākļos pamazām zaudē savu elastību.

Ja par skriešanas apaviem ir samaksāti simt vai pat pārsimt eiro, tad apavu izmaksas uz vienu kilometru ir gandrīz tādas pašas kā degvielas izmaksas automašīnai. Teikt, ka skrienu tāpēc, lai taupītu degvielu, vairs nav īsti racionāli. Ir jāmeklē citi argumenti!

Bet par to, kā skriet ar sirdi un skaidru galvu – nākamajā nodaļā!