Amatiera padomi garo distanču skrējējiem (#1 – Kāpēc tu skrien?)

Posted on Updated on

Ja neskaita sporta nodarbības skolā, universitātē un armijā, tad skriet sāku pirms 8 gadiem. Šajā laikā esmu noskrējis 13 pusmaratonus, 2 maratonus un vēl simtiem kilometru treniņos.

Taču garo distanču skriešanā joprojām esmu amatieris. Krievu valodā ir vēl labāks vārds – “любитель”. Burtiskais tulkojums skanētu gandrīz kā “mīlētājs”, bet atbilstošāks pēc nozīmes būtu “cienītājs”. Jā, es esmu garo distanču cienītājs. Amatieris. Un sportā pat negrasos kļūt par profesionāli!

Katrā jomā ir vērts ieklausīties profesionāļu padomos, un esmu pateicīgs par pamācībām, ko pats esmu saņēmis no pieredzējušiem cilvēkiem. Un ar dažām no tām vēlos padalīties ar tiem, kuri vēl tikai domā – skriet vai neskriet, kā arī tiem, kuri skrien sava prieka pēc, un tāpat kā es nepretendē cīnīties par medaļām un kāpt uz pjedestāliem.

Skrien sava prieka pēc!

Kāpēc tu skrien? Es skrienu sava prieka pēc. Tā, vienkārši!

Bet sāku skriet, jo biju pārāk aizsēdējies birojā. Vajadzēja tikt ārā svaigā gaisā un izkustēties. Vispirms sāku iet pastaigās, taču tas šķita pārāk vienmuļi. Tāpēc kādu dienu nolēmu uzvilkt sporta tērpu un paskriet – tāda nodarbe vismaz izskatīsies nopietnāk, nekā bezmērķīga iešana. Pirmoreiz skrienot, jutos kā smilšu maiss. Daudzus gadus biju arī smēķējis, tāpēc nebrīnījos, ka pēc pāris minūtēm jau biju arī aizelsies. Un jau pēc pārsimts metriem lēna skrējiena jau atkal vajadzēja pāriet soļos.

Pirmie skrējieni tiešām bija kā pastaigas ar pārskrējieniem. Bet kādu dienu arī apjautu, ka jau varu noskriet veselu kilometru! Pēc tam parādījās prieks, ka, ik pa laikam pārejot soļos, varu pieveikt arī 3 kilometrus. Savu smilšu maisu nu jau varēju kustināt teju pusstundu!

Bija agrs pavasaris, gluži kā tagad, kad pirms astoņiem gadiem sāku skriet. Kādu dienu manu uzmanību piesaistīja reklāma, kas aicināja pēc pāris mēnešiem uz Rīgas Maratonu un jau tuvākajā svētdienā uz koptreniņiem Mežaparkā. Nolēmu gatavoties, lai noskrietu vismaz īsāko – 5 kilometru distanci. Taču izrādījās, ka 5 kilometrus spēju noskriet jau pēc dažiem treniņiem. Turpināju skraidīt divas vai trīs reizes nedēļā. Pats brīnījos, kā pieauga mani kilometri. Dažas nedēļas pirms notikuma sapratu, ka spēka un dūšas ir diezgan, lai pieteiktos uz pusmaratonu.

Tā arī bija! Finiša taisnē pie “Arēnas Rīga” mani apsteidza maratona līderi ar motociklu eskortu, un es finišēju kādu minūti aiz viņiem. Tiesa, viņi bija noskrējuši 42 kilometrus, kamēr es tikai 21. Pilsētas maratonā ir tā burvība, ka visā trases garumā skatītāji tevi uzmundrina, un arī paši skrējēji viens otram pamāj – neatkarīgi no distances un neatkarīgi no rezultāta. Saņemt finiša taisnē uzvarētāja cienīgas gaviles arī bija patīkami, pat, ja tās nebija gluži pelnītas. Varbūt arī tāda ir iesācēja veiksme?

Tā arī es skrienu. Lai izkustinātu savu smilšu maisu. Lai sajustos labi. Skrienu, lai pamātu pretim- un līdzskrējējiem. Laiku pa laikam piedalos arī kādos pilsētu skriešanas svētkos, lai gūtu prieku par to, ka varu skriet kopā ar citiem, varu noskriet un varu smaidīgs ieskriet finišā.

Un rezultātam nav īpašas nozīmes. Joprojām līderi skrien vismaz divreiz ātrāk par mani, un arī lielākā daļa skrējēju pamanās aizskriet man tālu priekšā. Nekautrējos arī pāriet soļos, piestāt un izlocīt kājas, kad sajūtu vajadzību pēc īsas atelpas.

Nesen lasīju Haruki Murakami grāmatu “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Ievēroju vairākas līdzības, kāpēc mēs skrienam. Tomēr viņam bija svarīgi, skrienot garos gabalus nekad nepāriet soļos. Un zinu vēl vairākus cilvēkus, kam šāds princips ir svarīgs. Te nu mēs esam pilnīgi atšķirīgi. Nu, piedodiet, ja jums tas tik svarīgi!

Esmu dzirdējis arī dažus sakām, ka viņu mērķis ir noskriet pusmaratonu zem divām stundām vai ātrāk par stundu četrdesmit. Es priecājos gan tad, ja pusmaratonā finišēju 2 h 15 min, gan tad, kad bija 2h 40 min. Es taču finišēju! Cilvēki ir dažādi. Es skrienu tā, lai finišā varētu pasmaidīt.

Un kāds ir Tavs prieks skriet?

2016-05-15-08-28-43-2

<Nākamajā reizē parunāšu par iesildīšanos un atsildīšanos. To es iemācījos Mežaparka koptreniņos. Tas ir ļoti svarīgi, lai kājas nesāpētu!>

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s