Stāvvieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām… un ar īpašām spējām!
Tāds moments noķerts Vakarbuļļu pludmales autosvtāvvietā. Līdz Polijai gan vēl tālu, un labi vien, ka tālu!
Kāpēc klibo pārmaiņu vadība uzņēmumos?
Var droši teikt, ka nekas šajā pasaulē nav mainījies – kā pirms divdesmit gadiem pārmaiņas daudzos uzņēmumos notika smagi, tāpat arī šodien – ļoti, ļoti, ļoti daudz labi iecerētu projektu ievelkas, pārtērē plānotos līdzekļus vai nesasniedz cerēto, un dažkārt pat nodara patiesu postu biznesam.
Gribētos jau cerēt, ka tās tikai paša subjektīvās sajūtas vai vienkārši ir „palaimējies” uzskriet uz tiem, kam nav paveicies, bet tā gluži nav! Ja pastudē dažādus pētījumus – arī tie aizdomas vien apstiprina – kāds apgalvo, ka 85%, cits apgalvo, ka pat 95% projektu un pārmaiņu pasākumu nesasniedz mērķi, pārtērē budžetu vai iekavē termiņus. Lai vai kādi cipari, bet tie liecina nevis par to, ka vien dažiem neveicas, bet par to, ka tikai dažiem izdodas īstenot pārmaiņas veiksmīgi.
Kā tad tā? Ir taču 21. gadsimts – cilvēki visapkārt ir ieguvuši labu izglītību, var brīvi iepazīt un pārņemt citu uzņēmumu un citu vadītāju pieredzi, var lasīt grāmatas un dabūt atbildes internetā – un tik un tā – neiet… Kur ir tas suns aprakts?
Interesanti ir tas, ka „pa lielam” viss ir kārtībā – gan tehnoloģijas ir izvēlētas pareizās, gan struktūra un biznesa modelis ir bijis izēvelēts atbilstošs. Arī procesi bijuši aprakstīti, konkursi izsludināti un apmācības noorganizētas. Viss svarīgākais taču tiek izdarīt pareizi un labi. Kur tad ir tā sāls? Bet tā sāls un tas suns bieži vien ir jāmeklē tieši sīkumos. Daudziem patiešām tie šķitīs sīkumi, bet tomēr – tie ir svarīgi sīkumi!
Viens tāds sīkums ir komunikācija. Ir izdomātas labas lietas, aprakstītas uz papīra, izplānotas un izrēķinātas – tikai neviens cits par tām nezina. Un tas, kas paliek vienam vai pāris cilvēkiem prātā, ir nezināms un nesaprotams pārējiem. Tāpēc viņi sāk tulkot zīmes un notikumus pa savam, rīkoties pa savam, un lielākoties ne tā, kā mēs to gaidījām vai iecerējām. Cik bieži mēs nerunājam ar cilvēkiem, jo vēl nav īsti ko teikt, nemākam skaisti runāt vai arī pašiem vēl trūkst pārliecības, ka iecerētais izdosies?
Citu sīkumu var nosaukt par līderību. Ja priekšnieks nav izrādījis un pateicis citiem, ka tas ir svarīgi – svarīgi viņam vai svarīgi kompānijai, tad kā citi var to zināt, ka ir jāceļas kājās un kaut kur jāiet, kaut kas jādara? Un vēl jo vairāk, ja valdes locekļi vai īpašnieki vēl savā starpā nevar vienoties, ko darīt un ko ne – tad kā lai citi zina, ko viņiem darīt? Tāpat kā suns spēj sajust cilvēka bailes, tā arī organizācijā cilvēki sajūt savu līderu vienaldzību vai bailes, un pārstāj sekot viņiem!
Un vēl viens sīkums – plānošana. Var cerēt, ka viens cilvēks spēj paturēt prātā gan to, kas jādara, gan to, kā lietas ietekmē viena otru. Var cerēt, ka spēj, bet bieži vien nespēj. Tāpat viņš nespēs iedomāties un paturēt prātā tās lietas, ko viņš vispār nezina un pats nepārzina. Tāpēc lai cik labs un talantīgs būtu pats vadītājs vai viņa norīkotais projekta vadītājs – vajag iesaistītajiem un zinātājiem vien sēsties pie viena galda un likt kopā – kādi ir nepieciešamie darbi, laiks, cilvēki, nauda un kā tas viss saistās kopā. Un ne tikai runāt par to, bet arī pierakstīt – lai patiešām veidotos skaidrība un pārliecība. Šis ir sīkums, ar kuru patiesībā būtu arī jāsāk. Un patiesībā – tas nemaz nav sīkums, tāpat kā daži iepriekš pieminētie…
Visi koncentrējas uz „lielajām lietām” – būvē rūpnīcas, apvieno uzņēmumus, optimizē procesus, modernizē iekārtas. Bet uz sīkumiem – plānošanu, komunikāciju un vadības aktīvu iesaistīšanos ekonomē, domādami, ka viss notiks tāpat un gan jau viss nokārtosies. Bet nenotiek un nenokārtojas vis! Un tad jau šī taupība dārgi maksā.
Tas varbūt ir mazs mierinājums, bet tā ir tāda globāla parādība – visā pasaulē uzņēmumi un vadītāji netiek pietiekami sekmīgi galā ar iecerētajiem projektiem un pārmaiņām. Bet vai var ko vērst par labu – lai mans projekts un mans uzņēmums nevis papildinātu neveiksmju statistiku, bet būtu tas retais un veiksmīgais? Citās nozarēs jau esam mācījušies – mēs sava IT sistēmas un grāmatvedību taču uzticam speciālistiem? Arī mārketingā izmantojam profesionāļu skatījumu un kompetenci! Arī pārmaiņu vadība ir zinātne un dažam arī profesija, tāpēc pārmaiņu vadīšanai ir jāpieiet profesionāli. Ja vadītājs grib, lai iecerētais izdodas, tad – vai nu pašam jāapgūst projektu un pārmaiņu vadības pamati, vai jādod uzdevums profesionālam projektu vadītājam, vai arī jāpieaicina pārmaiņu procesā kompetents padomnieks.
Māju cilvēks apdrošina nevis tāpēc, ka gaida ugunsgrēku, bet, lai nelaimes gadījumā nepaliktu pliks un bezspēcīgs. Uzņēmumu pārmaiņu projektos ugunsgrēki notiek bieži, tāpēc uz laimīgu gadījumu cerēt vien nevar, un ar apdrošināšanu vien arī nepietiks. Ir vērts padomāt, cik uzņēmumam izmaksā viena nokavēta diena, viens neveiksmīgs projekts vai viens nepabeigts darbs. Tas palīdzēs izlemt, cik ir vērts ieguldīt, lai projekts beigtos laikā, sasniegtu mērķi un iekļautos budžetā. Un, jo ātrāk šo investīciju veic, jo tā ir mazāka.
Velo statīvs Nordeķu parkā. Kārtībai jābūt!
Šī vakara pastaigas prieks – arī bērni (vai vismaz viņu vecāki) radinās ievērot kārtību!
Desmit veiksmīga biznesa pīlāri (atziņas pēc Jauno uzņēmēju formuma 2010)
Piektdienas vakarā, 2010. gada 16. aprīlī piedalījos kādā interesantā pasākumā – Jauno uzņēmēju forumā 2010. Biznesa pasākumam visai neparastā vietā – Sapņu fabrikā – sapulcējās ap trīs simti cilvēku – studenti, jauni un arī pieredzējuši uzņēmēji, vienkārši ziņkārīgie. Pasākuma galvenā ideja bija savstarpēja pieredzes apmaiņa un uzmundrinājums cilvēkiem Latvijā veidot un attīstīt privāto biznesu.
Trīs stundās bija iespēja uzklausīt vairāku biznesa cilvēku uzrunas un uzmundrinājuma vārdus, skatīt astoņu dažādu kompāniju īsas prezentācijas un iegūt atbildes uz jautājumiem. Katram bija savs sakāmais, katram bija sava atšķirīga vai līdzīga pieredze un mācības, bet saliekot to visu kopā, ikviens varēja sev izveidot vērtīgu atziņu komplektu.
Arī es, redzēto un dzirdēto apvienojot ar savu pieredzi un skatījumu, izveidoju savu desmit atziņu komplektu – Desmit pīlārus, uz ko balstās veiksmīgs bizness. Tie aptver biznesu no dažādiem aspektiem – gan kā veidot un uzsākt biznesu, gan kā to organizēt un galu galā arī par to, uz ko biznesa nākotnes virzību. Tādi nu ir desmit pīlāri:
1. Biznesa ideja!!! – Bizness nebūs veiksmīgs, ja vienīgā vēlme būs tikai pelnīt naudu. Ir jābūt idejai, kaut kam vērtīgam vai interesantam, kas aizrauj pašu un aizraus arī citus. Iedod sabiedrībai kaut ko sabiedrībai tādu, par ko kāds ir gatavs maksāt – un tad bizness būs patiesi veiksmīgs!
2. Kam vajag naudu? – Neba vienmēr laime un biznesa veiksme ir brīvi pieejamā naudā un investīcijās. Līdzekļi biznesa uzsākšanai ir vajadzīgi, bet tas, kas vajadzīgs – tie, pirmkārt, ir resursi – noteiktas cilvēku prasmes, ražošanas līdzekļi, izejvielas, kontakti, mārketings… Nauda ir tikai līdzeklis, lai šos resursus iegūtu. Bet nopietni ir jāpārdomā, cik naudas vajadzīgs un vai nevar to pašu izdarīt lētāk, efektīvāk…
3. Nav klientu – nav biznesa! Tā ir sena patiesība – ieņēmumi ir biznesa asinsrite. Kas ir jūsu klients, kas ir produkts vai pakalpojums un kāpēc klients to gribēs un vēl gribēs arī maksāt par to naudu? Ja ir lielisks produkts, tehnoloģija vai ideja, bet nav pircēja, tad arī nebūs bizness. Ja gribēs viens, tad, iespējams, gribēs arī vēl kāds. Bet, ja vienīgais, kam produkts patīk un ir svarīgs, esi vien pats, tad vēlāk var sanākt vilties…
4. Komanda – cilvēki, kas ir ar jums. Viens pats biznesu izveidot nevar. Vai partneri, vai darbinieki – vienmēr ir kāda cilvēku grupas, kas strādā kopā. Kas ir tie cilvēki, ar ko kopā veido savu biznesu? Ir svarīgi, lai visiem kopā ir nepieciešamās zināšanas, prasmes, kontakti vai darbaspējas. Bet vēl svarīgāk ir, lai ir patīkami būt kopā un strādāt ar savu komandu – tad var gan veiksmīgāk pārvarēt grūtības un vēl vairāk izbaudīt prieku par panākumiem.
5. Ne viss ir jādara pašiem. Iegādāties iekārtas, apmācīt cilvēkus – tas viss prasa laiku un līdzekļus. Tuvākā un tālākā apkārtnē ir daudz citu uzņēmumu un speciālistu, kas ir katrs savā jomā ir profesionālis un lietpratējs. Nav jāveido pašam milzīga un sarežģīta organizācija, nav vienmēr jāinvestē savās telpās, savās iekārtās un jāpērk tehnoloģijās – izmantojot atbilstošu ārpakalpojumu, ir iespējams biznesu izveidot lētāk un ātrāk. Tas arī iespējams straujāk to izvērst un arī mainīt virzienu, kad tas būs nepieciešams.
6. Lielāki mērķi – lielāki panākumi. Darbība bez mērķa ir tikai aktivitāte, tāpēc ir svarīgi arī, kāds ir mērķis. Daudzi uzņēmumi strādā vienā pilsētā, apkalpo viena mikrorajona iedzīvotājus vai noteiktas nozares uzņēmumu un dzīvo veiksmīgi. Tomēr daudziem biznesiem arī vis-Latvijas tirgus var izrādīties par mazu un galu galā bizness būs nerentabls. Tāpēc nevajag kautrēties vai baidīties nospraust lielākus mērķus – tad arī panākumi būs lielāki, pat, ja izdosies īstenot tikai daļu no iecerētā!
7. Biznesa vērtība, nevis peļņa ir biznesa panākumu mērs. Bieži valda uzskats, ka uzņēmuma peļņa liecina par uzņēmuma panākumiem. Uzņēmuma peļņa ir drīzāk kā temperatūra cilvēkam – tas ir veselības mērs. Uzņēmumam ir jāstrādā ar peļņu, lai tas pastāvīgi spētu attīstīties un augt. Īstais biznesa panākumu mērs ir biznesa vērtība – vai tu varēsi pārdot savu uzņēmumu, vai to kāds gribēs nopirkt un bizness dzīvotu arī tālāk, ar citu īpašnieku, ar citu menedžmentu? Un cik pircējs būs gatavs maksāt par tevis izveidoto uzņēmumu – tas arī ir būs tavu un tava biznesa panākumu īstais rādītājs.
8. Tici pats un liec noticēt arī citiem. Ja tev ir bizness ar ideju, kurai tu pats tici un kas iedvesmo tevi, tad tev būs vieglāk iedvesmot un pārliecināt arī citus – biznesa partnerus, klientus, investorus. Bet ar ticību vien nepietiek – ir jāpievieno arī cītīgu un neatlaidīgu darbu – runāt, rādīt, stāstīt, iedvesmot, pārliecināt, un ir jāparedz laiks un resursi. Var to saukt par mārketingu, par pārdošanu, par sabiedriskajām attiecībām. Bet nepietiek vien ar labu produktu vai tehnoloģiju – vajag, lai arī citi par to zina un notic!
9. Kas būs, ja…? – Lai arī cik rūpīgi viss ir pārdomāts un saplānots – vienmēr var notikt kaut kas negaidīts un neplānots. Tāpēc jāapsver arī, kas notiks, ja bizness neizdosies, ja ieņēmumi nebūt tādi, kā plānots, ja termiņi iekavēsies, ja nebūs iespējams atmaksāt kredītu vai atgūt ieguldīto naudu. Tas jāpārdomā ar partneriem, pirms dibina uzņēmumu; tas jāpārdomā, pirms paraksta kredītlīgumu ar banku vai pasūtījuma līgumu ar klientu. Lai nav tā, ka kļūda vai neveiksme izposta biznesu vai sabojā īpašnieka privāto dzīvi un labklājību. Bizness vienmēr ir risks, bet arī šim riskam jābūt pārdomātam.
10. Nebaidies kļūdīties! Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Tiklīdz mēs kaut ko mēģinām un darām – agri vai vēlu mēs sastopamies ar kļūdām, neveiksmēm. Māksla nav nekļūdīties, bet gan mācīties no savām un no svešām kļūdām, labot tās un pilnveidot savu biznesu. Lai drosme rīkoties, kļūdīties un mācīties ir veselīga jūsu biznesa sastāvdaļa!
Tādi nu ir šie desmit pīlāri. Galds var stabili turēties uz trim kājām. Galds, kuram ir desmit kājas, uzreiz nesabruks, ja kāda no kājām sašķobīsies. Bet biznesam ar trim kājām nepietiek, un ikviens no šiem desmit pīlāriem var būt liktenīgs, ja tas nav pietiekami novērtēts un nostiprināts.
Lai mums katram izdodas izveidot savu biznesu – veiksmīgu, ilgtspējīgu un ar īpašu ideju!
Kad mamma pazudusi… (divi gadījumi)
Staigājām ar sievu pa pārtikas lielveikalu, nesteidzīgi stumjot iepirkumu ratiņus un pamazām aizpildot tos ar veselīgiem un mazāk veselīgiem produktiem, vajadzīgām un mazāk vajadzīgām precēm…
Pēkšņi, gar biezpienu un jogurtu rindu, mums pretī soļo maza meitenīte – augumā tāda nedaudz virs ceļa, vienā rokā cieši saspiests maisiņš ar biezpiena sieriņiem vismaz nedēļai, acīs asaras un tā sirsnīgi, sirsnīgi raud! Pavisam skaidrs, ka bērnam kaut kas nelāgs ir noticis, jo lielveikalos ar bērniem dažkārt notiek arī nelāgas lietas. Nolēmām palīdzēt nelaimīgajai meitenītei.
Pietupos pie viņas un prasu – Kas tev ir noticis, kāpēc tu raudi?
– Es pazaudēju …, eh …, MAMMU!! – caur asarām meitenīte paskaidroja. Nu mums bija skaidrs, kas jāmeklē! Aplaidis skatu apkārt nekādu satrauktu sievieti tuvumā nepamanīju, tāpēc nolēmu noskaidrot ko vairāk.
– Kā tava mamma bija apģērbusies? – prasīju meitenītei!
Šajā brīdī viņas seja izmainījās – asaraino un raudulīgo seju vienā mirklī nomainīja apņēmība – šī meitenīte sajutās, ka ir gandrīz jau atradusi savu mammu, jo viņa zināja, kā mamma bija apģērbusies. Un, cieši man acīs skatoties viņa paziņoja –
– Mammai bija BOTAS!
Droši vien šajā brīdī arī mana seja izmainījās, nu vismaz nedaudz. Lai arī cik precīza un pārliecinoša bija atbilde, bet manus meklējumus šādas pazīmes īpaši neatviegloja… Tāpēc es piedāvāju meitenītei citu risinājumu:
– Vai gribi, es tevi pacelšu augšā, un tad skaties, kur ir tava mamma?
Šāda doma viņai uzreiz patika, un tā viņa pacēlās uz manām rokām virs sulu un piena kastēm, tā, ka varēja redzēt gan piena rindas galu, gan dārzeņu stendus, gan konservu plauktus, gan dažādas cepures, frizūras un jakas. Un jau pēc mirkļa – tur jau viņa nāca – sieviete garā lietusmētelī, tumšiem matiem, ar nedaudz apmulsušu, bet arī priecīgu skatienu. Meitenīte ieraudzīja savu pazudušo mammu, es viņu nolaidu zemē, un tā nu viņas abas atkal satikās, pie biezpiena sieriņiem, gandrīz turpat, kur bija pazudušas…
Tas bija viens mazs mirklis, bet es joprojām atceros šo bērna apņēmīgo skatienu un pārliecinošo atbildi – Mammai bija BOTAS! Paskatieties uz pasauli no mazā bērna redzespunkta – tā tiešām izskatās savādāk, nekā esam pieraduši to redzēt! Un cik labi, ka man to kāda maza meitenīte atgādināja!
***
p.s. Ja nu kas – ir vēl kāda lieliska epizode par šo pašu tēmu no Krievijas „Jautro un asprātīgo kluba”. http://www.youtube.com/watch?v=9OMu6qaC2RU
Kas būs modē 2011. gadā?
Bērnībā, lasot žurnālu lappuses vai skatoties TV raidījumus par modes aktualitātēm, es patiesi brīnījos – kā gan dažādi eksperti var tik precīzi un pārliecinoši mums stāstīt par to, kas būs modē nākošā gada vasarā vai ziemā? Kā viņi var zināt, ka es gribēšu pirkt puķainu kreklu, vai meitenes staigās rūtainās kleitās, vai arī jauniešiem būs iecienītas platas bikses ar sašaurinātiem galiem? Pagāja daudzi gadi un pašam vajadzēja iepazīt biznesa pasauli no virtuves puses, lai es atrastu atbildi uz šo jautājumu. Ja saprot industrijas procesus, tad viss kļūst gana vienkārši un skaidri!
Ko cilvēks pērk veikalā un kādu apģērbu vai apavus viņš izvēlas? Lielā mērā viņa izvēli nosaka tas, kas ir pieejams veikalā. Protams, ir daži indivīdi, kas ilgi un mērķtiecīgi meklēs, kamēr atradīs noteikta fasona vai noteikta materiāla izstrādājumus , tomēr lielākā daļa cilvēku izvēli izdarīs veikalā – no tā, kas šobrīd vai vismaz attiecīgajā sezonā ir pieejams. Protams, izvēli var ietekmēt gan kāda filmu varoņa ģērbšanās stils, publikācija vai kaimiņa manieres, pārdevēja ieteikums, bet galu galā – lielāko daļu izvēles nosaka tieši pieejamais piedāvājums.
Bet, pirms prece nonāk veikalā, tā jau ir izgājusi garu un ilgu radīšanas procesu – katra kolekcija ir tikusi vairākus mēnešus ražota fabrikās un uzkrāta noliktavās, pirms tam ir meklēti un iepirkti materiāli, vēl pirms tam tika radītas skices, piegrieztnes un veikti sarežģīti aprēķini… Gribot negribot sanāk tā, ka lēmumi par to, ko un cik iepirkt un ko ražot, tiek pieņemti vismaz pusgadu pirms pircējs veic savu izvēli. Tad arī de facto tiek nolemts, ko cilvēkiem nāksies pirkt un kas būs modē nākošajā sezonā! Un vairs nav jābrīnās, ka stila eksperti spēj paredzēt nākotni – viņi vienkārši ir labi informēti, vai pat visa tā iniciatori!
Protams, 21. gadsimts ienes savas korekcijas arī šajā procesā. No vienas puses – ir milzīga preču pārprodukcija un vienmēr pastāv iespēja, ka ne viss, kas tiek saražots, tiks arī izpirkts, un līdz ar to arī „būs modē”. Neko darīt – tāds ir biznesa risks! Un tomēr – caur atlaidēm un izpārdošanām arī šie apģērbi tiek pie saviem valkātājiem, un tik un tā „ir modē”. Arī tehnoloģiju attīstība un informācijas apmaiņa ietekmē modi 21. Gadsimtā. Atliek kādam politiķim pateikt kādu zīmīgu frāzi, un modē ienāk krekliņi ar uzdruku „Nothing special” vai „Turi muti”. Rokmūzikas karalis vēl nav paspēts apglabāt, bet apģērbu veikalos jau ir nopērkamas „In Memory of Michael” un „Jackson forever” apģērbu sērijas. Pat zemestrīce otrā pasaules malā kļūst par iemeslu parādīties veikalos „I love Haiti” T-krekliem un piespraudēm… Ražošanas un pārdošanas cikli paātrinās!
Ja tomēr gribās zināt, kas būs modē 2011. gada ziemas sezonā – ir vien jāieslēdz TV vai jāpāršķirsta jaunākie stila žurnāli – modes skates un eksperti dara savu darbu, un aizkulisēs jau pašlaik tiek slēgti darījumi un gatavoti iepirkumi tām precēm, kas tikai pēc pusgada vai gada nonāks mūsu veikalos, pēc tam arī mūsu drēbju skapjos un visbeidzot rotās mūsu augumus un priecēs acis! Tāda nu ir šī nozare un tāds ir process – viss gana loģiski. Un lielā mārketinga kampaņa arī jau ir sākusies!
Kas nav ļauts menedžerim, ir atļauts ministram?
Ko jūs teiktu, ja jūsu firmā kāds menedžeris paziņotu, ka pirmdien noteikti jānoslēdz līgums uz 5 gadiem par 30 miljoniem, jo citādi pēc mēneša firmā beigsies dzīvība?!
Kāpēc 30 miljoni, kāpēc uz 5 gadiem, kāpēc tieši ar šo piegādātāju?? Arī uz šiem jautājumiem atbildes ir pietiekami precīzas: Pretendents konkursā bija tikai viens, Piegādātājam jābūt skaidrībai par nākotni, un pat kādā pozīcijā ir 100 tūkstošu ekonomija, salīdzinot ar iepriekšējo līgumu. Atļaušos minēt – šim menedžerim būtu ilgi jānāk kājām no tās vietas, kur jūs kā firmas īpašnieks viņu būtu pasūtījis…
Ko nevar atļauties menedžeris firmā, to var atļauties ministrs mūsu valstī – veselības ministre paziņo, ka jau pirmdien jānoslēdz līgums ar vienīgo pretendentu konkursā par neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu nodrošināšanu. Var, protams, plātīt rokas par lielo summu un solīt, ka viss ir likumīgi un atbilstoši konkursa nolikumam. Tomēr, pat nemeklējot kādus citus iemeslus, var apgalvot, ka tāds iznākums ir vismaz neprofesionāls. Vai var apgalvot, ka šis iepirkums ir labākais, ja nav bijis, ar ko salīdzināt?
Ir daudz un dažādi veidi, kā organizēt iepirkumus un konkursus – gan, lai attīstītu savus piegādātājus, gan nodrošināt saimnieciski izdevīgākos noteikumus pakalpojuma sniegšanai. Atliek vien pamācīties no biznesa. Daudzas firmas izveido un uztur dabīgu un veselīgu konkurenci starp saviem piegādātājiem, organizējot iepirkumu divās „porcijās” – viens, labākais piegādātājs saņem 80 vai 90% no kopējā apjoma, otrs, sekotājs – saņem atlikušos 10 vai pat 20% no darījuma. Ja iestrādā līgumā kārtību, ka izcenojumi un servisa kvalitātes rādītāji tiek pārskatīti vismaz reizi gadā, un atbilstoši tiem var mainīt „porciju” sadalījumu – tad favorītam ir stimuls nodrošināt augstu servisa kvalitāti, savukārt, sekotājs rāda priekšzīmi un „min uz papēžiem” favorītam gan ar cenu, gan ar kvalitāti, jo cer nākotnē iegūt lielāku daļu pasūtījuma. Autoražotāji šādu praksi jau sen uzskata par normālu. Taču ir arī citas nozares, tepat blakus, kurās ir piemēri, ka var sadalīt apsaimniekošanu starp vairākiem izpildītājiem – tāda ir gan atkritumu apsaimniekošana, gan autoceļu uzturēšana, gan starppilsētu pārvadājumi. Ne velti saka, ka brīvais tirgus ir labākais regulators.
Ja arī no neatliekamās palīdzības konkursa lielā pīrāga atdalītu kādu 10 vai 20% kumosu – noteikti atrastos gan griboši, gan spējīgi pretendenti – tikpat labi auto īres uzņēmumi, kas jau apsaimnieko lielo uzņēmumu autoparkus, vai kāda jauna vai esoša taksometru kompānija vai autopārvadātājs. Tad arī būtu, ko salīdzināt, un vēl labāk – ietaupīt krietni vairāk nekā 100 tūkstošus vienā pozīcijā. Vajag tikai nedaudz zināšanu un drusku vairāk – vēlēšanos.
Vai procesu vadības skeptiķu kļūst mazāk?
Pirms gadiem desmit, kad biju tikko realizējis savus pirmos projektu procesu vadības jomā, droši varēju apgalvot, ka pasauli var iedalīt divās līdzīgās daļās – vieni, kas fano par procesu vadību – pēta, analīzē, mēģina un ievieš, un otri, kas procesu vadību ciest nevar.
Laiks ir gājis uz priekšu un arī “statistika” par pasaules dalīšanu mainās. Arvien vairāk satieku cilvēku, kas atzīst, ka procesu vadība ir laba lieta, ir pat kāda pozitīva pieredze, katrā ziņā ir bijis vērts definēt, analizēt un pilnveidot procesus. Un mazāk paliek skeptiķu, kas joprojām, balstoties uz savu pieredzi vai arī uz savu nezināšanu, domā, ka tā ir tikai lieka laika nosišana, nevajadzīga birokrātija vai nesaidru papīru kaudzes.
Lai arī cik “uz pozitīvo pusi” mainās šī statistika, tomēr joprojām neizdodas pietiekami daudz un pietiekami bieži redzēt labus piemērus, kur uzņēmumos procesi būtu sakārtoti, daudz maz vienkārši un skaidri aprakstīti. Un tāpēc ir liels prieks par katru vadītāju, kurš var padalīties ar savu labo pieredzi un arī par katru studentu, kurš izvēlējies procesu vadības lietas izpētīt dziļāk un ko labu savā uzņēmumā ieviests.
Pēc dažām dienām tikšos ar jaunu grupu un strādāsim pie procesu vadības lietām. Protams, izmantošu arī šo reizi, lai atkal pārbaudītu, kā mainās mana “statistika”.
Ziemas prieki
Rīga piesnigusi. Vakar viens puišelis ar “ābolīti” slidinājās no kādas milzīgas sniega kupenas. Vēlāk izrādījās, ka tā bija apsnigusi un sen nekustināta automašīna. Uzmaniet savus bērnus un rūpējieties par saviem braucamajiem!
Māris Millers 